Teātris 17.-18.gs. Pjērs Ogistēns Karons de Bomaršē. Sāra Sidonsa

Teātra vēsturē 17.gs. pirmās desmitgades ieņem īpašs teātra veids – delartiskā komēdija (masku komēdija; teksta improvizācija un noteiktas tipveida maskas jeb personāžs; radās Itālijā 16.gs.), kad tā bija specifiska un aizraujošā. Taču pamazām trupas zaudēja aktierus, viņiem zuda reālās vides izjūta, spēle kļuva abstrakta. Teātris pārvērtās bufonādē1. Teātros vērojams pagrimums. Tika iestudētas galvenokārt viencēliena lugas, kas veltītas "svētajam sakramentam", lai stiprinātu tautas reliģisko pārliecību. Tajā pašā laikā ļoti populāri kļuva publiskie teātri, kuros uzstājās pusprofesionālie aktieri. Trupas vadītājs vienlaikus bija direktors un lugu autors. Ieejas maksa nebija augsta, kontrole - barga, toties publika bija nemierīga un skaļa. Teātrus atvēra pusdienlaikā un slēdza līdz ar krēslas iestāšanos. No divpadsmitiem līdz diviem dienā pārdeva biļetes titulētām personām, kavalieriem un citiem augstdzimušajiem, kuri izvietojās ložās un uz soliem. Mūkiem šī izprieca bija liegta. Ar 1613. gadu šis aizliegums tika attiecināts arī uz sievietēm. Taču augstmaņu protesti panāca, ka šo likumu atcēla.…