Spānijas glezniecība 17.gadsimtā

Galvenie mākslas darbu pasūtītāji Spānijā bija Spānijā valdošā muižniecība un katoļu baznīca. Tas nosacīja un ierobežoja spāņu glezniecības tematiku. Klosteru pasūtījumi bija tikpat svarīgāki un pat svarīgāki nekā laicīgie. Dominēja reliģiskie sižeti. Starp laicīgajiem žanriem sevišķa nozīme bija portretam. Sadzīves tematika [tautas dzīves ainas] gūst arvien mazāku izplatību. Klusā daba spāņu glezniecībā ieņem diezgan nelielu vietu. Vēl retāk ir sastopama ainava. Mazattīstīts ir arī mitoloģiskais žanrs.

Spāņu glezniecība attīstījās vienīgi kā stājglezniecība, tomēr tai raksturīga kompozīciju monumentalitāte, kas atbilst parasti lielajiem gleznu izmēriem. Skarba vienkāršība, nopietnība un realitāte, kas piemīt spāņu mākslai, savijas ar dziļu dramatismu un tēlu izteiksmību. Tēliem parasti ir tautisks, demokrātisks raksturs, spilgti individuālas iezīmes. Gadsimta 1. puses spāņu glezniecības pārstāvjiem ir sveša gan tieksme pēc idealizācijas, gan arī dekorativitātes un efektīguma meklējumi, kas pastiprinās tikai gadsimta 2.pusē. spāņu mākslinieki lielu uzmanību veltī glezniecības problēmām un daudzi no viņiem tiek uzskatīti par lielākajiem koloristiem Rietumeiropas mākslā. …