Pārdomas par S.Blekbērna tekstu "Reliģija un cieņa"

Lasot Saimona Blekbērna eseju, man īpašas izjūtas neradās, taču, kad sāku domāt, kādu problēmu, lai izvirza sakarā ar šo tēmu, mans prāts jau šaudījās jaunās, neatklātās ideju šķautnēs, kuras ar visu pārējo(skaldnēm, leņķiem utt.) izveidoja manu personīgo problēmas daudzskaldni ar nosaukumu “sevis idealizācija”. Ar to es domāju sevis pacelšana augstākā līmenī par pārējiem. Tieši kādēļ es tā uzskatu, aprakstīšu savā turpmākajā darbā.
No sākuma vēlos pateikt dažus vārdus par Blekbērna daiļradi un to iespaidu. Man patīk viņa reālistiskais skats uz dzīvi un tās problēmām un arī tas, ka viņš sauc lietas īstajos vārdos, kas nereti daudziem šķiet aizvainojoši un nepieņemami. Taču cilvēki tādi ir, viņi ir iedresēti iekļauties barā un domāt kā vairums. Vislabāk man patika viņa darbs par reliģiju, kurš atkal uzjundīja manus jautājumus ticīgajiem ( tas gan nav lai viņus aizvainotu, taču man patīk, ja savus uzskatus argumentē), kā piemēram, ko Dievs darīja, kad sākās pasaules mēroga kari?Vai viņam bija atvaļinājums? …