Secinājumi
Darbā aplūkotas sievietes tēla vizuālās izpausmes un to funkcionālā nozīme Homēra eposu kontekstā. Pievērsta uzmanība arī funkcionālo kategoriju savstarpējai mijiedarbei, tāpat sievietes vizuālā tēla ietekmei gan sociālo, gan funkcionālo kategoriju ietvaros.
Saskaņā ar veikto pētījumu var secināt, ka sieviešu tēli Homēra eposos neapšaubāmi uzskatāmi par skaistiem, un šis skaistums ir tēlus vienojoša kopīgā īpašība, kas raksturo gan dievietes, gan arī mirstīgās sievietes.
Sieviešu vizuālais tēls nedz Īliadā, nedz Odisejā netiek raksturots detalizēti. Kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka sieviete ir skaista, tomēr nerodas konkrēts priekšstats par to, kāds ir attiecīgās sievietes vizuālais tēls. Tekstā lietotās leksēmas norāda uz sievietei piemītošo skaistumu, tomēr neatklāj precīzas detaļas, kas ļautu detalizēti vizualizēt sievietes reālo izskatu. Tādēļ nākas secināt, ka runājot par sieviešu tēliem un to atklāsmi, skaistums Homēra eposu kontekstā uztverams kā abstrakts jēdziens, kuram nepiemīt kādas konkrētas raksturojošas iezīmes. Tā ir personai piemītoša kvalitāte, kas var tikt pielīdzināta īpašībai vai rakstura iezīmei. Skaistums uzskatāms par grūti aprakstāmu estētisku kategoriju, kas it kā pastāv pati par sevi. Skaistuma jēdziena abstrakcija varētu kalpot par iemeslu, kāpēc tekstos nav rodams detalizēts apraksts tam, kas nodēvēts par skaistu sievietes tēlā.
Sievietes skaistumam eposa kontekstā vērojama gradācija. Pētnieciskā darba procesā tika konstatēts, ka eksistē dažādas skaistuma pakāpes. Skaistumu, kas pati par sevi ir abstrakta kategorija, neveido tikai pašas sievietes fiziskās kvalitātes, bet gan viss, kas uztverams ar maņām un veido kopējo priekšstatu par sievietes tēlu.
Pētot tekstu padziļināti, kaut arī tiešā veidā tas eposā neparādās, tomēr top skaidrs, ka sievietes vērtību vīrieša acīs nosaka tieši viņas ārējais izskats, tāpat zīmīgi, ka sievietes skaistums (neatkarīgi no citām viņai piemītošām prasmēm vai īpašībām) uzskatāms par tikumu.
Tāpat, apzinot Homēra eposus, nākas secināt, ka Homēra tekstu kontekstā attiecībā uz sievietes tēlu nepastāv fiziski neglītais – kaut kas, kas tiek negatīvi vērtēts vizuālā aspektā, noteikta disharmonija. Tāpat kā skaistums, neglītais būtu uztverams kā abstrakts jēdziens. Visi sieviešu tēli, kas raksturoti Īliadā un Odisejā uzskatāmi par skaistiem, bet tie tēli, kurus saskaņā ar mitoloģisko tradīciju būtu iespējams raksturot kā neglītus (ar to saprotot vizuālā tēla negatīvu vērtējumu), eposā vienkārši netiek vizualizēti. Uz tiem tēliem, kas šī darba klasificēti sieviešu – briesmoņu kategorijā , ne Īliadas, ne Odisejas kontekstā netiek attiecinātas nekāda veida vizuālo tēlu raksturojošas leksēmas un epiteti.
…
