Sirdsapziņa un dzīves jēga

Sirdsapziņa - ētikas kategorija, kas raksturo personības spēju izdarīt morālu paškontroli, patstāvīgi formulēt sev tikumisko darbību, pieprasīt no sevis tās pildīšanu un izdarīt savas rīcības pašnovērtējumu; viena no personības tikumiskās pašapziņas izpausmēm (daudzās Eiropas valodās vārds sirdsapziņa nozīmē - kopīgu zināšanu). Sirdsapziņa var izpausties ne tikai kā veicamās darbības tikumiskās nozīmes saprātīga apzināšanās, bet arī kā emocionāli pārdzīvojumi, piemēram, sirdsapziņas pārmetumi vai pozitīvas emocijas. Tādejādi sirdsapziņa nozīmē, ka personība subjektīvi apzinās savu pienākumu un atbildību sabiedrībā. Bet pēc sava izpausmes veida tas ir cilvēka pienākums un atbildība sev pašam. Sirdsapziņas vadīts, cilvēks savu rīcību vērtē it kā savā vārdā. Šī sirdsapziņas izpausmes subjektīvā forma bijusi par pamatu daudzām ideālistiskām jēdziena mistifikācijām, ētiskās domas vēsturē sirdsapziņa interpretēta kā iekšējā Es balss, iedzimtu jūtu izpausme kā morāla pienākuma vienīgā pamatotāja. Marksistiskā ētika pierāda, ka sirdsapziņas izcelšanās ir sabiedriska, sociāla esamība un cilvēka audzināšanas un sabiedrības piederības. Sociālistiskajā sabiedrībā tikumiskas personības sirdsapziņas prasības nevar nozīmēt neko citu kā kalpošanu citu cilvēku interesēm un kolektīvam. …