Apsīšu Jēkaba dzīve un daiļrade

Zemnieku dzīves tēlotājs Apsīšu Jēkabs ir reālistiskā stāsta pirmais redzamākais pārstāvis latviešu literatūrā; viņa galvenais darbības laiks – 80. gadi. Šis rakstnieks turpināja J. Neikena un Brāļu Kaudzīšu reālistisko stāstu tēmu savā literatūrā. Apsīšu Jēkabs savas apkārtnes iespaidus uzņēmis, pārdzīvojis un attēlojis tik patstāvīgi kā reti kāds.
Dzīves gājums.
Jānis Jaunzemis, kā īstā vārdā sauc Apsīšu Jēkabu, dzimis 8. decembrī 1858. gadā Lizuma pagasta Kalaņģu mājās Velēnas draudzē Vidzemē. Viņa tēvs Andrejs tur strādājis par skolotāju. Ļoti lielu ieguldījumu un pamatus dzīvei licis tēvs Andrejs. Sešu gadu vecumā Apsīšu Jēkabs mācījies lasīt, bet 8 gadu vecumā jau mācījis citus. Jaunzemu ģimene bijusi dievbijīga, ar ko, iespējams, izskaidrojama reliģiskā ievirze viņa darbos. Pat dienā, kad Apsīšu Jēkabs pirmo reizi, 1868. gada rudenī devies uz skolu, tēvs sasaucis kopā visu ģimeni un noskaitījis lūgšanu. Apsīšu Jēkabam ļoti negribējies iet skolā, aizbraukt no mājām, bet vēlāk sācis mācīties teicami.
Laiku no 1868. līdz 1870. gadam Apsīšu Jēkabs pavadījis mācoties draudzes skolā, taču tikai pa ziemām, jo vasarās bijis ganos jāiet, bet vēlāk tēvs apņēmies savu dēlu skolot un aizvedis uz Cēsīm, lai redzētu, vai zēns spēs tik līdzi mācībām nopietnākā skolā. …