Pedagoģiskā prakse

1. 4 – 7 gadu vecu bērnu raksturojums dažādu teoriju skatījumā.

Psihosociāla, psihoanalītiskā teorija ( Ē. Eriksons)
Lokomotoriskā stadija
Šajā periodā vai nu nostiprinās bērna iniciatīva, vai arī parādās pastāvīga vainas apziņa. Ja pieaugušie netraucē bērnam fantazēt, rotaļāties, atbild uz viņa jautājumiem u.t.t., bērnā sāk veidoties iniciatīvas iedīgļi. Ja tiek pieprasīta bērna atkarība no pieaugušā, ierobežota autonomija, bērnā rodas vainas izjūta, var veidoties agresivitāte atriebība.

Kognitīvā teorija ( Ž. Piažē).
Pirms konceptuālā domāšana un intuitīvās inteliģences pakāpe.
Vārds kļūst par nosauktās lietas simbolu. Veidojas spontānas jūtas, spontānas sociālās mijattiecības, kurās bērns ir pakļaut pieaugušajiem. Bērna izpratni lielā mērā nosaka viņa uztvere. Viņam nepiemīt pieaugušajam raksturīgais loģiskās domāšanas process. Bērna valodai ir sociāla un egocentriska funkcija.

Pasaules attēlojuma sistēmas Dz. Brunera teorija.
Ikoniskā stadija.
Attīstība šajā periodā ir atkarīga no bērna sensorās attīstības un no spējas izmantot atkopojošus tēlus.

Bērna intelektuālās attīstības teorija ( L. Vagners, A. Zaparožec)
Galvenā kopīgā izziņas spēja ir netieša izziņas uzdevumu risināšana. Tā saistās ar spēju izmantot sensoros etalonus un uzskatāmi modelēt apkārtnē visbiežāk satopamās atsevišķās formas. Ir pierādīts, ka bērna izziņa spēju mērķtiecīga vadība sekmē bērna vispārējo intelektuālo attīstību.

Bērna personības attīstības teorija( l. Bežoviča, A. Ļeontjevs)
Parādās iekšējā pozīcija, kas rada vajadzību ieņemt jaunu vietu dzīvē, bērns sāk sevi izjust kā sociālu būtni. A. Ļeontjevs par galveno personības jaunveidojumu pirmsskolas vecumā uzskata motīvu pārkārtošanos, kas dod iespēju pārkārtot situatīvi radušās vēlmes citu uzdevumu sasniegšanai. Tā kā veidojas motīvu hierarhija, šis vecums ir laika posms, kas „faktiski veidojas personība”

…