Laulības noslēgšana un laulības šķiršana.
Viena no romiešu pilsoņu tiesībām bija – IUS CONNUBII – tiesība nodibināt likumisku laulību. Vergu starpā dzimumu kopdzīvei nebija nekādas tiesiskas formas, tā bija ārlaulības kopdzīve. Nepilnīga laulības noslēgšanas forma bija konkubināts. Romiešu tiesības pazīst arī saderināšanos SPONSOLIA – vīrieša un sievietes vienošanās noslēgt laulības. Saderināšanās neradīja pienākumu slēgt laulību. Laulības nodibināšanas vēsturiskās formas: 1) līgavas laupīšana; 2) līgavas pirkšana COEMPTIO – sākotnēji notika reāli, pēcāk jau vairs simboliski, īstenoja kā mancipācijas aktu. Aktā bija vajadzīgs pircējs, pārdevējs un pieci liecinieki – Romas pilsoņi, svaru turētājs. Met uz svariem metāla gabaliņu un liek roku uz līgavas plecu, kas nozīmēja varu par līgavu; 3) sakrālais laulības noslēgšanas akts CONFARREATIO - tajā piedalījās priesteri un desmit liecinieki, līgavainis un līgava kopīgi ēda svētītu maizi, ar šo aktu sieva nonāk vīra varā; 4) uz noilguma pamata USUS – vīrs ieguva likumīgu sievu, ja viņa nodzīvojusi pie viņa kopdzīvē vienu gadu un nebija pārtraukusi laika tecējumu. Laulību slēdza uz visu mūžu. Imperatora likumdošana paredzēja galvenos noteikumus, stājoties laulībā: 1) līgavaiņa un līgavas vienošanās – CONSENSUS; 2) tēva varai pakļautām personām nepieciešama viņa piekrišana – CONSENSUS PARENTIS; 3) laulājamo minimālais vecums – vīriešiem 14 gadi un sievietēm 12 gadi; 4) asinsradniecības tuvums kā šķērslis laulības noslēgšanai starp lejupēju un augšupēju līniju radiniekiem, kā arī brāļiem un māsām un viņu pēcnācējiem; 5) svainība varēja būt šķērslis. …
