Renesanses raksturojums un filosofiskā doma

Renesanse ir laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu (Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15.gs.,beigām līdz16.gs., vidum).
Vārds „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“ un tas cēlies no itāļu valodas vārda „rinascente”. Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un baznīcas aktivitāšu dēļ bija uzkrātas lielas materiālās vērtības, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā, un kur sadrumstalotība daudzās mazās valstiņās un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmušas milzīgus apmērus. Tas veicina agrāk nepieredzētu garīgās dzīves uzplaukumu un radošo meklējumu daudzveidību.
Ar renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu - kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz "jauno laiku" kultūru. Ar renesansi atdzimst interese par antīko kultūru. Renesanse veicināja atbrīvošanos no vecajiem uzskatiem un jaunu kultūras formu rašanos.
Par Renesansi vēsturnieku vidū ir sastopami dažādi viedokļi. Vieni Renesansi uzskata par pārejas posmu starp Viduslaikiem un Jaunajiem laikiem, vai pat to sākumu, citi to uzskata par visai nosacītu jēdzienu vai parādību kopumu, kas raksturo viduslaiku kultūru. …