Tās ir kristības mazā norvēģu baznīciņā. Tā ir pielūgsme templī. Tie ir jūdi ar Toras ruļļiem pie Raudu mūra Jeruzalemē. Tie ir svētceļnieki, kas sapulcējušies pie Kaabas akmens Mekā.
Var jautāt: vai visās šajās situācijās ir kas kopīgs? Vai, piedaloties atšķirīgos rituālos, cilvēki izjūt kaut ko līdzīgu, un kāpēc šī rituāla darbība ir vajadzīga? Kā tas ietekmē sabiedrību, kurā viņi dzīvo?
Tieši uz šiem jautājumiem mēģina atbildēt reliģijas zinātne. Reliģijas pētnieku mērķis ir nostāties ārpus visām reliģijām , lai novērotu tās no ārpuses, atrastu līdzības un atšķirības un redzēto aprakstītu. Viņu secinājumi ne vienmēr atklāj to pašu, ko izjūt ticīgais. Gluži tāpat ir mūzikā – mūzikas teorētiķis var izskaidrot, kā skaņdarbs ir veidots, un pastāstīt par toņkārtām un instrumentiem, taču viņš nespēj atspoguļot skaņdarba radīto pārdzīvojumu. Arī uztura speciālists var izskaidrot, ka ēdiens sastāv no organisku vielu sajaukuma un ka tas noteiktā temperatūrā rada saldu un aukstu sajūtu, saskaroties ar cilvēka garšas orgāniem. Bet ēst saldējumu - tas ir gluži kas cits.
Tas nenozīmē, ka reliģiju pētnieks nedrīkst būt ticīgs, tomēr pētnieka paša ticība un jūtas nedrīkst ietekmēt attieksmi pret studējamo materiālu. Ar šādu nostāju zinātnieks var sniegt svarīgu informāciju par reliģijām gan indivīdam, gan sabiedrībai.
Austrumu un Rietumu reliģijas
Zinātnieki ir mēģinājuši klasificēt pasaules lielākās reliģijas atkarībā no to piederības Austrumiem vai Rietumiem. Par Rietumu reliģijām tiek uzskatīti Jūdaisms, islāms un kristietība, bet ar Austrumu reliģijām – hinduisms, budisms un daoisms.
Mazs uzskatu salīdzinājums.…
