40. Attīstošā mācību procesa idejas dažādu autoru koncepcijās.
19.gs. beigās-20.gs.sākumā Rietumeiropā un ASV veidojās:
1) eksperimentālās didaktikas virziens (A.Lajs, E.Meimanis, E.Torndaiks);
2) M.Montesori izstrādāja didaktisko materiālu sistēmu dzirdes, redzes un ožas attīstībai, kas ļāva bērnam patstāvīgi virzīties uz mācību mērķi (M.Montesori idejas kļuva ļoti populāras Latvijā 90.gados);
3) alternatīvās pedagoģijas dibinātājs R.Šteiners rosina savā skolā augstu skolēnu pašdarbības pakāpi, liecībās atzīmes aizstājot ar detalizētu bērna attīstības aprakstu (arī R.Šteinera idejas kļuva ļoti populāras Latvijā 90.gados);
4) pragmatiskais didaktikas virziens (Dž.Djui). Uz šīm idejām mūsdienās daļēji balstās e-didaktika.
20.gadsimta otrajā pusē didaktikas teorijā un mācību praksē tiek meklētas jaunas formas un metodes, lai paaugstinātu skolēnu mācīšanās personisko nozīmību. Dž.Brunners(ASV) izstrādā atklāsmes mācību teoriju - atklāsmes didaktiku.
Mūsdienās, ir ļoti svarīgs abpusējs skolotāja un skolēna darbības attīstīšanas cikls mācību procesā, ka būtisks un nepieciešams mērķis skolēnu un skolotāju pozitīvas darbības realizēšanai. Savā darbība skolēns izvēlas vienu iespēju no daudzām, saglabājot savas spontānās aktivitātes būtību. Darbība ir aktivitātes attīstības pamats, jo tai piemīt īpatnības, kas nosaka šo attīstību.
Skolotājam ne tikai ir jābūt kompetentam „mācību priekšmetā, mācību metodikā un organizācijā (Fjelds), bet jābūt gan filozofam, gan psihologam, gan augstās klases speciālistam, kas prot attīstīt bērnu spējas (Ļihačova). Pārmaiņu laikā skolotāju var salīdzināt ar fasilitatoru – mācību procesa veicinātāju, skolēnu gidu, nevis instruktoru. Skolotājs – instruktors vienkārši stāv klases priekšā un pas¬niedz formālas stundas/lekcijas, kuras skolēni klausās, turpretim skolotājs – fa¬silitators veicina brīvu domāšanu un palīdz mācību procesa dalībniekiem panākt individuālu satura izpratni. Uz lekcijām balstītajos mācīšanas mācību procesa dalībnieki ir pasīvi, bet uz gidu balstītajos mācīšanas skolēniem ir aktīva loma. Šī lomu maiņa nosaka, ka skolotājam – fasilitatoram jābūt ar pavisam atšķirīgu prasmju kopumu.
Centrālais elements mācību procesā ir skolēns. Viņš tiek iekļauts aktīvā izziņas procesā un virzās uz arvien jaunām atziņām. Šajā procesā skolēns apgūst jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas, attīsta savas izziņas spējas, tikumiskās un estētiskās vērtības.
…
