„Spilvengrāmata” ir kā sava veida enciklopēdija, kuru jāprot izburtot. Režisors sarežģī uzdevumu tajā ieliekot dažādu kultūru, teksta un valodu kodus, Grīnevejs neapšaubāmi „Spilvengrāmatu” padara par mākslu tikpat lielā mērā, cik par grūti atšķetināmu mīklu. Neapšaubāmi par šīs filmas tēliem un simboliem iespējama plaša analīze, tomēr jāatzīst, trūkstot pilnīgām zināšanām par mākslu un detalizētu Grīneveja daiļradi no tās pirmsākumiem, riskanti ir uzņemties tēlu un simbolu analīzi. Vidēja līmeņa skatītājam iespējama vien apjausma par kultūras kodu, ko nes filma, tāpat zināmāko tēlu un simbolu atpazīšana, savdabīgu detaļu pamanīšana.
Ņemot vērā to, ka Grīnevejs ir eksperimentētājs un labprāt izvēlas atklājēja nopelnus, šis režisors vienmēr skatītājam atstāj lauku erudīcijai un jaunu zināšanu ieguvei. Pīters Grīnevejs ir spējīgs izveidot daudzpakāpju mākslas darbu, kur svarīgas ir visas detaļas- mūzika, kostīmi, kustības, gaismas utt. Grīnevejs spēj pārsteigt ar savu iztēli un izdomu, sasaistot filmas kadrus ar mākslas darbiem, to likumiem, kā arī piešķirot tiem simbolisku jēgu. Ja skatītājam piemīt tikpat nepārvarama vēlme meklēt dažādās paralēles Grīneveja daiļradē, cik pašam kinomeistaram tās tur ievietot, tad veidojas veiksmīga skatītāja un režisora sadarbība, kas izpaužas, protama lieta, caur ekrānu (filmu). Tieši tādēļ var droši apgalvot, ka Grīneveja filmas var šķist interesantas un aizraujošas jebkura vecuma, amata, sabiedrības stāvokļa cilvēkam- skatītājam, tikai ar tādu noteikumu, ka skatītājs ir erudīts, apņēmības pilns un gatavs pieņemt Grīneveja izaicinājumus un provokācijas.
…
