Nimfas pārsvarā ir labsirdīgas būtnes, tās mēdz pasniegt dāvanas, taču ja tās tiek sadusmotas, tad vaininiekam ir jācieš. „Savā tālākajā ceļā Persejs nonāca pie nimfām. No viņām tas dabūja trīs dāvanas: pazemes valstības pavēlnieka Aīda bruņu cepuri, kura darīja neredzamu katru, kas to uzlika galvā, spārnotas sandales, ar kurām varēja ātri lidot pa gaisu, un brīnišķīgu somu; šī soma te izpletās, te sarāvās, atkarībā no tā, cik liels bija tās saturs.”„Kasiopeja bija sadusmojusi jūras nimfas. (...) Sadusmotās nimfas lūdza jūras dievu Poseidonu sodīt Kēfeju un Kasiopeju. Paklausot nimfu lūgumam, Poseidons turp aizsūtīja briesmoni, kas izskatījās kā milzīga zivs. Tā izpeldēja no jūras dziļumiem un nopostīja Kēfeja valsti.”
Sengrieķu mitoloģijā nimfas ir sastopamas gandrīz katrā teikā vai mītā. Tās ir kā apgarotas būtnes, kurām patīk jautrība, skaļa dziedāšana, mūzika un dejas. Nimfas ir kā nelielas dievības, jo tās atbild par visu dabas skaistumu. Tās mēdz būt dievu pavadones, arī sievas dieviem, jo vienmēr ir aprakstītas kā daiļas būtnes. Nimfas mēdz piedalīties jautrās izdarībās, ko rīko Apollons, Pāns, Hermejs un satīri. Nimfas palīdz, aizsargā un jūt līdzi. Pārsvarā, sengrieķu mītos un teikās ir redzams, ka pašas nimfas nevienu neaizskar un nesoda, taču lūdz dieviem palīdzību. Dievi nimfas visbiežāk uzklausa un izpilda to lūgumus, taču, ja tās ir noziegušās, tad nimfas var tikt arī sodītas. Ierobežotās informācijas dēļ, netika aprakstīti visu nimfu veidi, kā piemēram, limniādas, meliādas, alseīdas, aheoliādas un hidriādas. Šo nimfu tēli sengrieķu mītos ir reti sastopami un informācija par tiem ir niecīga.
…
