Kā radās Lubānas līdzenums

Tas notika vēl tajos laikos, kad upes plūda uz pretējo pusi un kad uz Madonas pusi vēl nebija atnākuši cilvēki, bet viņu vietā saimniekoja dažādi kustoņi, lidoņi, dūcēji un rūcēji. Un šajā skaistajā pasaulē viss būtu bijis labi, ja vienīgi ūdeņainās Aiviekstes krastos nebūtu dzīvojis bebrs, jo viņš bija sliņķis un nīkoņa. Bebrs caurām dienām gulēja ūdeņainās Aiviekstes krastos, ēda kārklus un uzkoda jaunās ozolu atvasītes, nīkdams vai nost no garlaicības un slinkuma, blenza savā atspulgā ūdeņainās Aiviekstes ūdenī. Viņš bija nomocījis visu Madonas apriņķi ar savu nebeidzamo vienaldzību un slinkumu.
Reiz, kādā jaukā dienā, ūdeņainās Aiviekstes krastā visi kustoņi, lidoņi dūcēji un rūcēji, kad bija beiguši savus ikdienas darbus, saulē zvilnēdami, nolēma, ka viņiem ir apnicis visus darbus veikt bebra, sliņķa un nīkoņas, vietā.
„Personīgi man, šķiet nepieņemami, ka šīs utopiskās ūdeņainās Aiviekstes palienē, indivīds bebrs neuzņemas atbildību un nepilda savus pienākumus visas sabiedrības interesēs,” teica raibi zigzagotā meža odze, bet tā jau vienmēr izteicās visas raibi zigzagotās meža odzes.…