Mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien pieprasītākas radošas personības, ar ko tiek saprasta
indivīda spēja radoši risināt daudzveidīgas problēmas, ar kādām viņš saskaras ikdienā, mācībās
un darbā. Tādēļ nav nejauši, ka radošums Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.
gadam tiek minēts, ka izglītībai ir jābūt uz radošumu orientētai (Saeima, 2010). Pētnieki uzsver,
ka tieši radošums, kas izpaužas ne tikai mākslinieciskā darbībā, bet visās dzīves jomās, kļūst
vienu no 21.gadsimta pieprasītākajām pamatprasmēm – caurvijām, kas ļauj indivīdam
pielāgoties strauji mainīgajiem apstākļiem un meklēt labākos risinājumus daudzveidīgās
situācijās (Oliņa, Namsone, 2018).
Turklāt, kā liecina pētījumi, radošā darbība un radošums ne tikai ļauj cilvēkam vieglāk
pielāgoties mainīgām dzīves situācijām, bet arī veicina pozitīvu, optimistisku skatījumu uz
dzīvi un nākotni, kas attiecīgi nodrošina emocionālo komfortu stresa situācijās, mazina
pakļautību emocionālai izdegšanai, trauksmei, kas izglītības procesā negatīvi ietekmē arī
akadēmiskos sasniegumus (Conner, DeYoung, Silvia, 2018).
Ikdienas situācijās radošums un radošas personības jēdziens asociējas ar māksliniekiem
un māksliniecisko (radošo) darbību – glezniecību, tēlniecību, tomēr nepieciešams uzsvērt, ka
tā ir tikai daļa no radošuma izpausmēm. Radošums, radošs produkts ir inovatīvs un nozīmīgs –
tā ir ideja, kā risināt problēmu, jauna tehnoloģija, jaunā veidā izgatavots priekšmets. Tādējādi
radošums var būt gan mākslas, gan arī sadzīves priekšmets, akcents te drīzāk liekams uz radošās
personības iezīmēm – neatkarīgu un elastīgu domāšanu, uzdrīkstēšanos kaut ko izdarīt atšķirīgi
no citiem (Cropley, Cropley, 2010; Kalēja-Gasparoviča, 2020). …