Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
21,48
Ietaupījums:
3,44 (16%)
Cena ar atlaidi*:
18,04
Pirkt
Identifikators:322902
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 09.08.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 27 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Ievads   
2.  Drošības koncepts. Drošības politika   
3.  Drošības sektori un draudi   
4.1.  Militārais sektors   
4.2.  Vides sektors   
4.3.  Ekonomikas sektors   
4.4.  Sabiedrības sektors   
4.5.  Politiskais sektors   
5.  Baltijas valstu drošības politiku plānošanas pamatprincipi pēc 2004.gada   
5.1.  Latvijas drošības politika pēc 2004.gada   
5.1.2.  Vides sektors   
5.1.3.  Ekonomikas sektors   
5.1.4.  Sabiedrības sektors   
5.1.5.  Politiskais sektors   
5.2.  Lietuvas drošības politika pēc 2004.gada   
5.2.1.  Militārais sektors   
5.2.2.  Vides sektors   
5.2.3.  Ekonomikas sektors   
5.2.5.  Politiskais sektors   
5.3.  Igaunijas drošības politika pēc 2004. Gada   
5.3.1.  Militārais sektors   
5.3.2.  Vides sektors   
5.3.3.  Ekonomikas sektors   
5.3.4.  Sabiedrības sektors   
5.3.5.  Politiskais sektors   
6.  Baltijas valstu drošības politiku savienojamības iespējas   
  Nobeigums   
  Literatūras un avotu saraksts   
  Pielikumi   
  Anotācija   
Darba fragmentsAizvērt

1.Ievads
Katras valsts viena no pamatinteresēm ir nodrošināt tās pastāvēšanu un drošību, kā arī rūpēties par tās iedzīvotājiem, lai tie nejustos apdraudēti no kāda veida draudiem. Tādēļ drošība un pētījumi par to ieņem vienu no nozīmīgākajām lomām pētījumos par starptautisko sistēmu. Drošības jautājumi ir saistoši visdažādākajām valstīm, jo katras valsts suverenitāte ir ļoti atkarīga no vispārējā tās drošības līmeņa valsts iekšienē un starptautiskajā sistēmā. Tādēļ valstīm gan jāidentificē draudi, ar kuriem tās varētu saskarties, gan arī jāīsteno politikas, lai maksimāli izvairītos no draudiem un to ietekmes uz valsts pastāvēšanu un attīstību, spētu mazināt apdraudējuma sajūtu. Ar drošību tiek izprasta situācija, kad valsts nejūt apdraudējumu savām nacionālajām interesēm.
Līdz ar globalizācijas procesiem, arī drošība ir ieguvusi starptautisku nozīmi, piemēram, pārnacionālu draudu novēršanā arvien lielāka nozīme kļūst valstu savstarpējai sadarbībai, Aukstā kara laikā izveidojusies satelītvalstu sistēma vai Ziemeļatlantijas līgums (turpmāk tekstā arī NATO) ir minams kā tiešs piemērs valstu sadarbības attīstībai apdraudējumu gadījumā. Arī pašlaik, kad pastāv ļoti dažādi draudu veidi, valstu sadarbība un kopīga rīcība to novēršanā var būt ļoti svarīga. Arvien biežāk, lai novērstu kādus draudus, valstis izvēlas sadarboties savā starpā, tādā veidā palielinot savus resursus draudu novēršanā, apmainoties ar pieredzi drošības politikas veidošanā u.c. Tomēr, lai valstis veiksmīgi varētu īstenot sadarbību drošības politikas jomā, ir nepieciešams konsenss uzskatos par to, kas ir drošība un kā tā būtu īstenojama.
Jāpiemin, ka draudu jēdziens un izpratne par tiem arī laika gaitā transformējusies – tiesa, viena no visbiežāk apskatītajām draudu jomām ir militārie draudi, taču arvien biežāk valstu uzmanība tiek pievērsta arī modernākiem draudu veidiem kā vides draudi, ekonomiskie draudi, sociālie draudi u.c. Līdz ar drošības politikas kā atsevišķas starptautiskās politikas jomas izveidošanos, atšķirīgos laika periodos radušās arī dažādas izpratnes par to, kas ir drošības politika un kādi ir tās svarīgākie komponenti. Ja sākotnēji drošības jēdziens tika attiecināts galvenokārt uz valsti, tad pašlaik nozīmīga arī indivīda un starptautiskās sistēmas kopumā drošība. Tomēr, nenoliedzami, valsts ir uzskatāma kā galvenais šo drošības līmeņu ietekmētājs, jo tā ir kā galvenais indivīda drošības veicinātājs, gan arī starptautiskajos procesos galvenokārt kā aktieris darbojas valstis. Līdz ar to, valstis uzskatāmas kā galvenais pētāmais objekts drošības politikas pētīšanas procesā.
Pēc trīs Baltijas valstu –Latvijas, Lietuvas un Igaunijas - neatkarības atgūšanas aktīva sadarbība Baltijas valstu starpā bija nozīmīga. Tā, pirmkārt, bija vajadzīga, lai tās kopā uzlabotu savu drošības vidi, kurā vēl bija manāma ļoti spēcīga Krievijas ietekme – proti, tā bija ietekmīga politiski, Baltijas valstīs vēl atradās Krievijas karaspēks, politiskā situācija bija sarežģīta, jo valstīs bija samērā augsts krievvalodīgo īpatsvars, jo sevišķi Latvijā, kas veidoja bažas par režīma stabilitātes iespējām, kā arī ekonomiski praktiski visi tirdzniecības sakari bija saistīti ar Krieviju. Šāda veida situācija Baltijas valstīs, kad nebija skaidri prognozējams, kā attīstīsies šo trīs mazo valstu tālākā politiskā attīstība un kā veidosies to attiecības starptautiskajā vidē, radīja nedrošības sajūtu arī Baltijas jūras reģionā kopumā. Līdz ar to šajā laika periodā bija manāms arī citu kaimiņvalstu atbalsts un pamudinājumi Baltijas valstu drošības politikas veidošanā un drošības vides uzlabošanā. Šādas Baltijas valstu sadarbības veicināšana kaimiņvalstīm bija svarīga ne vien tādēļ, ka šādā veidā tika veicināta drošības vides uzlabošana, bet arī situācijā, kad vēl nebija skaidra tālākā Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma valstu turpmākā attīstība.
Otrkārt, šī sadarbība Baltijas valstu starpā bija svarīga, lai tās iespējami ātri varētu pievienoties starptautiskajās struktūrās, kuras visas trīs Baltijas valstis definēja kā nozīmīgas savu drošības interešu īstenošanai – iestāties Eiropas Savienībā (turpmāk arī ES) un pievienotos Ziemeļatlantijas līgumam (NATO). Arī pēc šo galveno ārpolitisko mērķu sasniegšanas, Baltijas valstu sadarbības jautājums ir aktuāls un pētnieki izrāda interesi par šī reģiona sadarbības iespējām un valstu drošības politikas prioritātēm. Jāpiemin gan, ka šajā periodā sadarbībai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā drošības politikas jomā bija loģiska, jo tas bija vismaz kāda veida garants nestabilajā situācijā. Turklāt, šāda kopīga rīcība veicināja straujāku iesaistīšanos ES un NATO.
Baltijas valstu sadarbība drošības politikas jomā pēc neatkarību atgūšanas Baltijas valstīs, galvenokārt minama kā sadarbība cenšoties nodrošināt valstu politisko un militāro drošību. Sadarbība militārās drošības jomā bija nozīmīga, jo jaunizveidotajām valstīm vajadzēja pilnīgi no jauna veidot savus drošības uzturēšanas spēkus, valstu teritorijās atradās Krievijas karaspēks, turklāt, valstīm nebija nodrošinājums un sabiedrotie militārajā jomā, kā tas ir pašlaik, kad Baltijas valstis ir NATO un ES dalībvalstis. Līdz ar to, visu Baltijas valstu svarīga prioritāte iekšpolitiskās un ārpolitiskās drošības jomā bija militārā drošība un centieni to panākt. Kā otra drošības politikas joma, kura bija vienojoša Baltijas valstīm, minama politiskā drošība. Uzmanībai šim drošības sektoram arī pamatā ir nestabilā situācija pēc neatkarības atgūšanas un centieni valstīm iekļauties Eiropas politiskajās struktūrās un mēģinājumi veidot politiskās sadarbības attiecības ar citām valstīm. Šie ārpolitiskie mērķi parādās arī Baltijas valstu ārpolitikas prioritāšu definēšanā – iekļaušanās ES kā politiskās drošības veicinošs faktors un iekļaušanās NATO struktūrās, kā militārās drošības garants.
Darba nosaukums ir Baltijas valstu drošības politika pēc 2004. gada. Darbs veltīts Baltijas valstu drošības politiku prioritāšu noteikšanai un noskaidrošanai - vai ir iespējama aktīva sadarbība Baltijas valstu starpā tieši drošības politikas jomā, vai Baltijas valstis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO saskata viena veida drošības politikas izaicinājumus. Ir aktuāli pētīt tieši Baltijas valstu iespējas veidot kopējas drošības politikas pēc 2004. gada, jo šo valstu drošības vide ir ievērojami mainījusies pēc neatkarību atgūšanas un iestāšanās sarunu uzsākšanas ES un NATO, tādā veidā dodot valstīm lielākas iespējas vaidot atšķirīgas drošības politikas, neizjūtot tik lielu apdraudējumu, izvēlēties citas prioritātes. Svarīgi pieminēt, ka Baltijas valstis atrodas arī ļoti izdevīgā pozīcijā, kas varētu veicināt to ciešas sadarbības izveidošanos – kopējas robežas, vēsturiskas pieredzes, ceļš līdz neatkarībai, pamatvērtības valstī un tās funkcionēšanā, ka arī kā nozīmīgs faktors minamas to līdzīgās iespējas dažādu resursu pieejamības ziņā. Līdz ar to interesants pētīšanai ir šo valstu skatījums uz drošības politikas veidošanu un iespējas savienot valstu izpratnes par drošības politikas veidošanu.
Baltijas valstu drošības politiku plānošana tiks analizēta laika posmā pēc 2004. gada, jo ar to laiku saistās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iesaistīšanās ES un NATO, kad mazinājās to draudu sajūta no Krievijas puses, jo valstis bija formāli iekļāvušās rietumu sadarbības struktūrās. Šis laika periods nozīmīgs arī tādēļ, ka līdz ar iekļaušanos NATO un ES, valstīm nācās no jauna pārskatīt savus ārpolitiskos mērķus un stratēģijas. Ar iesaistīšanos ES un NATO tika īstenots to galvenais ārpolitikas un drošības politikas mērķis, kopš neatkarību atjaunošanas Baltijas valstīs. Līdz ar to, kad tika apmierinātas to primārās drošības intereses, valstis varēja izvirzīt jaunus mērķus, pārskatīt tos vai izvēlēties citas prioritātes. Tātad, pēc iestāšanās pastāvēja lielāka iespēja mainīties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attiecību veidošanas dinamikai drošības ziņā, kā arī valstīm vairs nav jārēķinās ar negatīvām atskaņām to starptautisko mērķu sasniegšanā, ja nebūs vienotības Baltijas valstu starpā.
Darbam tiek izvirzītas sekojošas hipotēze: Baltijas valstu drošības politiku plānošanas koncepcijās pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO prioritārie drošības politikas plānošanas sektori ir militārais sektors un politiskais sektors.
Kā otra hipotēze, ko autore vēlas noskaidrot un analizēt darba kontekstā ir: Baltijas valstu sadarbību drošības politikas jomā nosaka valstu nacionālo drošības politiku veidošanas un plānošanas izpratne un savienojamība savā starpā.
Autore ar hipotēžu palīdzību vēlas noskaidrot, vai Baltijas valstu izpratne par to, kas ir drošība, kā arī, kā veidojama drošības politika, vispār ir savienojamas un vai tajās nav kādas krasas atšķirības vai izpratnes problēmas jau politikas plānošanas pirmsākumos katrā no valstīm. Autores pamatuzdevums, pārbaudot hipotēzes, būs noskaidrot, kā drošības politika tiek izprasta Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī, vai salīdzinot šīs prioritātes un veidus, kā politikas īstenošanu saredz katra valsts, iespējams veidot kopēju sadarbību drošības politikas jomā.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −31,77 €
Materiālu komplekts Nr. 1231151
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Baltijas valstu drošības politika pēc 2004.gada”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/322902

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties