Jaunā Rīgas teātra izrādes "Vectēvs" recenzija

Pirms lugas noskatīšanās, lasot komentārus par to interneta, daļa cilvēku rakstīja, ka izrāde viņos modinājusi patriotiskas jūtas. Ar mani tā nenotika. Bet pie tā visdrīzāk vainojama patriotisma idejas lielā nobružātība mūsdienu politikā. Mans patriotisms nesāka iet pāri malām, palika vecajās vietās, tas drīzāk kļuva daudz maigāks, ne tik kareivīgs un ass kā iepriekš, bet neko jaunu un krasi izteiktāku pēc izrādes noskatīšanās tas manī nemodināja. Visā pasaulē taču ir atrodami Viļi Daudziņi, kuri meklē savu Vectēvu.
Izrāde vedina secināt, ka vienas patiesības nav . Jautājums joprojām ir atklāts un pieļauju, ja jau patiesība būtu un to būtu iespējams sameklēt un neapgāžami pierādīt , tad šis jautājums diez vai pasaules politiskajā skatuvē ,kura ,protams, sirsnības un cilvēcības momentu izslēdz, ieņemtu strīdus ābola lomu.
Šī izrāde ir tipisks latviešu stāsts, ļaujot skatītājam ja ne pilnībā identificēties ar vectēvu meklējošo Vili Daudziņu, tad vismaz kaut kādā līmenī noteikti izprast izrādes problēmu. Lai gan šī noteikti nav tikai izrādes problēma, tā ir karavīru mazbērnu un mazmazbērnu problēma ,tā ir mūsu paaudzes problēma.
…