Secinājumi
Tradicionālajā kultūrā:
Zvana un zvanīšana latviešu folkloras – tautasdziesmās, pasakās un ticējumos - tekstos galvenokārt ir saistīta ar kristīgo tradīciju – baznīcas zvans un tā zvanīšana latviešiem vēstīja par dažādiem notikumiem – iezvanīja mirušos, baznīcas zvans zvanīja, lai aicinātu ļaudis uz dievkalpojumu vai ziņotu par kādu citu svarīgu notikumu draudzes dzīvē;
Folkloras tekstos arī ir lietoti vārdi žvadzēt, zvagulis, zvārgulis, pulkstens, kas tiek lietoti kā vārda zvans sinonīmi ar tā funkcijām.
Mūsdienu kultūrā:
Zvanam un zvanīšanai mūsdienu kultūrā galvenokārt ir saistība ar telefona zvaniem, jo ar tiem ikdienā saskaras katrs. Bez telefona cilvēki nevar iedomāties savu ikdienas dzīvi;
Ar zvanu asociējas arī baznīcas un skolas zvans. Mūsdienās skolās lieto elektroniskos zvanus, jo tā ir vienkāršāk un ērtāk. Latvijā ir arī baznīcas, kurās tiek lietots elektroniskais zvans, piemēram, Talsos. Arī šajās jomās zvanam ir signalizēšanas funkcija;
Ar zvanu asociējas arī mūzikas instruments un citas dzīves jomas, kurās var dzirdēt zvana skaņas;
Kopumā var secināt, ka zvanam un zvanīšanai mūsdienās ir saglabājusies tā galvenā funkcija – signalizēšanas funkcija – un ar tā simbolika, kas ir saistīta ar kristīgo tradīciju. Arī mūsdienās zvanu zvana baznīcā, lai paziņotu par dievkalpojuma sākumu, ziņotu par kādu svarīgu notikumu draudzes dzīvē – kāzas, bēres. Pārējās dzīves sfērās zvanam ir saglabāta tā galvenā funkcija, tikai atskaņošana ir savādāka – zvana skaņas izraisa elektroniskais zvans, nevis ar roku skandināms zvans.
…
