Vasilijs Kandinskis. Teorētiskie principi. Daiļrades raksturojums

Autors ainavā ietvertos objektus vienkāršo apzināti, nav izmantota liela detalizācija – Kandinskis priekšroku devis sajūtu attēlošanai, nevis skrupulozai realitātes kopēšanai. No realitātes novirza ne vien formu vienkāršošana, bet arī nedabiskais krāsu spilgums, melnās līnijas, kas īpaši akcentē katru darbā iekļauto elementu, neļaujot lielajiem laukumiem saplūst. Ja par teorētisko bāzi ņemtu vēlākajos gados rakstīto krāsu teoriju par abstrakcionisma darbiem, tad divas viesbiežāk izmantotās krāsas šajā darbā – dzeltenā un zilā – savā starpā radītu savdabīgu harmoniju (dzeltenajai esot “satraukumam”, bet zilajai – mieram), līdzsvaru dabas ainavā. Krāsu izmantojuma galvenais mērķis ir atmosfēras, sajūtu radīšana – klusa ziemas pievakare kādā kalnu ieskautā ciematiņā, ir ļoti vēsi, bet debesis ir pietiekami skaidras, lai vakara saule sasildītu sniega kārtas virsējo garozu. Šajā darbā vēl nav jaušama abstrakcionisma ģeometrisko figūru ietekme. Precīzas, ideālas formas nav ievērotas, otas triepieni ir neregulāri, krāsas savā starpā tiek miksētas, jauktas, nenodalot lielākus vienādas krāsas laukumus. No Vincenta van Goga (Vincent van Gogh) Kandinskis ir aizguvis spēcīgās līnijas un biezos krāsas triepienus, krāsu sinonīmu (līdzīgu toņu) izmantojumu. Darbā vēl nav jaušama tieša saskarsme ar mūziku (formas izteiksmē), taču krāsu izvēli gan, iespējams, ir ietekmējis kāds muzikāls skaņdarbs. Krāsu izmantojums un formu vienkāršošana liecina par Kandinska turpmāko virzību uz abstrakciju.
Ar zināmu un viegli uztveramu zīmju palīdzību Kandinskis caur savu mākslu komunicē ar skatītāju – nododot informāciju sajūtu, emociju līmenī. Uztvertās zīmes raisa tālāku kustību – interpretācijas rašanos, intereses piesaisti, vēlmi izpētīt pasauli, sevi.
…