Latviešiem vēl aizvien tuvāka ir Latvijas zeme, daba, kultūra un tradīcijas, tāpēc arī veidojas izteiktāka piederības sajūta Latvijas zemei, ne valstij. jo valsts latviešiem jau no pagātnes ir asociējusies ar apspiedējiem, toņa noteicējiem un valdniekiem, viņi nekad nav jutuši izteiktu piederību Latvijas valstij un, lai veidotos izteikta piederības sajūta Latvijas valstij kā norāda T. Tisenkopfs ir nepieciešams ciets pamats, uz ko virzīt un balstīt Latvijas valstiskās identitātes orientierus – racionāla politika, ekonomiska augšupeja, sociāla solidaritāte, tiesiskums un efektīva rīcība problēmu risināšanā. Latvija kā neatkarīga valsts ir samērā jauna valsts un septiņpadsmit neatkarības gadi ir pārāk mazs laiks, lai tās iedzīvotāji izjustu izteiktu piederības sajūtu Latvijas valstij.
Bagātība valsts mērogā tiek koncentrēta šaurās elites rokās, savukārt tādos apstākļos attīstās neveselīga gaisotne, kurā indivīdi nejūt, ka valsts par viņiem rūpētos un gādātu, viņi nejūt, ka viņiem kā cilvēkiem tiek piešķirta vajadzīgā cieņa. Taisni otrādi – indivīdi jūtas vīlušies. Tādos apstākļos nevar arī attīstīties ne īsts lepnums, ne cieņa pret savu tautu un savu valsti. Turpretī, ja tautas locekļi jutīs, ka viņi dzīvo valstī, kas gādā par viņu interesēm, rūpējas par viņu un viņu bērnu drošību, iztiku, veselību, izglītību un kultūru, tad arī veidosies valstiskās piederības sajūta indivīdos. Cits jautājums ir par to vai valstiskā piederības sajūta rodas no tā, ka valsts rūpējas un gādā par saviem iedzīvotājiem vai arī valsts gādā un rūpējas par saviem iedzīvotājiem, tāpēc ka indivīdos ir jūtama izteikta piederības sajūta Latvijas valstij.
Autors uzskata, ka nacionālās identitātes jeb piederības sajūtas Latvijas valstij un etniskās identitātes jeb piederības sajūtas Latvijas zemei ir jāmeklē atvērtāks pētīšanas modelis, kurš ļautu brīvāk interpretēt iegūtos datus un opercionalizēt mainīgos lielumus, lai varētu iegūt pilnīgāku un aptverošāku informāciju par nacionālo un etnisko identitāti.
…
