Fiskālā politika ir ekonomikā lietots termins, kas apzīmē valdības pamatnostādņu un lēmumu kompleksu, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti.
Ekonomistu rokās ir divi spēcīgi ieroči: fiskālā un monetārā politika. Monetāro politiku virza valsts banka - tā regulē naudas pirktspēju, daudzumu, segumu utt. Fiskālā politika ir nodokļu politika, ar kuras palīdzību tiek iegūta lielākā daļa no valsts budžeta.
Valsts fiskālā politika bija stingra, un 1997. gadā bija ievērojams valsts kopbudžeta pārpalikums. To veidoja līdzekļu pārpalikums valsts pamatbudžetā un valsts speciālajā budžetā, saglabājoties nelielam pašvaldību pamatbudžetu deficītam, kas tika finansēts ar centrālās valdības aizdevumiem. Fiskālā pārpalikuma apjoms veidoja 1.1% no IKP (1996. gada fiskālais deficīts veidoja 1.8% no IKP).
Ievērojamo pārpalikumu valsts pamatbudžetā (38.4 milj. latu) un lielākajā valsts speciālā budžeta sastāvdaļā - sociālās apdrošināšanas budžetā - (21.0 milj. latu) izraisīja jau 1996. gadā sāktā kārtējo izdevumu pieauguma ierobežošana, ieņēmumu palielināšana, veicot nodokļu likumdošanas aktu grozījumus un uzlabojot nodokļu administrēšanu.
Kopējie nodokļu ieņēmumi pieauga līdzīgā tempā kā 1996. gadā (par 22.2%; t.sk. valsts pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi - par 16.6%). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pārdales rezultātā centrālās valdības nodokļu ieņēmumu daļa pieauga un sasniedza 84.0% no visiem nodokļu ieņēmumiem (1996. gadā - 79.3%).
Nodokļu ieņēmumu īpatsvars IKP turpināja palielināties, turklāt visvairāk pieauga tiešo nodokļu - sociālā, iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļa - ieņēmumi. Tas izskaidrojams ar vidējās bruto darba samaksas palielināšanos un uzņēmumu darbības rādītāju uzlabošanos.…
