Tradicionālais un novatoriskais latviešu literārās pasakas attīstībā

Literārā pasaka „izaugusi” no tautas pasakas – viena autora radīts mākslas darbs, kam pamatā ir folkloras avoti vai paša rakstnieka izdoma. „Literārā pasaka atspoguļo tās autora domu un jūtu dzīvi, viņa attieksmi pret savu laikmetu.”1
Par latviešu literarārās pasakas pamatlicēju 20.gs. uzskata K. Skalbi, kura pasakās vērojams „humānisms cilvēka sirds skaistums, gatavība ziedoties un visu piedot.”2 Šādas tradīcijas turpina arī latviešu padomju rakstnieki, no kuriem izcila pasaku meistare ir A. Sakse, kuras pasakās atrodami gan tēli, gan motīvi un sižeti no tautas pasakām. Arī I. Ziedonis „literārās pasakas izteiksmes līdzekļus bagātina ar neparastām asociācijām, arī paradoksiem.”3
Tādēļ, lai noskaidrotu tradicionālo un novatorisko latviešu literārās pasakas attīstībā laikaposmā no 1950. – 1980. gadam, izvēlējos salīdzināt A. Sakses pasaku „Pienenīte” no krājuma „Pasakas par ziediem”(1974) un I. Ziedoņa – „Zilo pasaku” no krājuma „Krāsainās pasakas”(1973).…