Skolēna dabiskā audzināšana

Pedagoģijas vēsturē 18. gadsimtu uzskata par apgaismības periodu. Uzskatīja, ka cilvēkiem jātiecas pēc laimīgas dzīves šajā pasaulē. Par visu jāvalda saprātam arī reliģijā. ( Ž. 117) Ž. Ruso bija „dabiskās audzināšanas“ idejas piekritējs. Viņa pasaules uzskata pamatā ir dabiskās tiesības, dabiskā reliģija, dabiskā audzināšana. Viņš aizstāvēja sīkpilsonības intereses. Cilvēka pirmās dabiskās tiesības ir brīvība, bet pirmais dabiskais pienākums ir darbs. Tikai to, kas dzīvo no sava darba augļiem, var uzskatīt par „brīvu cilvēku“ Ž. Ruso aizstāvēja privātīpašumu. Viņa romānā- traktātā „Emīls vai par audzināšanu“. Uzskatu pamati ir „dabiskās audzināšanas“ teorijā. Saskaņā ar to katram vecuma periodam (Ž. 119) ir nepieciešamas atbilstošas mācību un audzināšanas formas; audzināšanai darba raksturs, kas sekmē pašdarbības un iniciatīvas attīstību; vienlaicīgi jāatīsta gan fiziskā, gan intelektuālā darba prasmes. Viņš centās pierādīt, ka saprātīga audzināšana ir daudzu sociālo problēmu atrisināšanas līdzeklis . Tikai tādas audzināšanas rezultātā ir iespējams pārveidot pasauli. Audzināšana, viņaprāt, ir dabiskāka tad, ja ļauj bērnam patstāvīgi attīstīties, pasargājot viņu tikai no dažādiem attīstības kavēkļiem. Ar to dabiskuma jēdziens faktiski iegūst psiholoģisku jēgu: „dabiskā“ audzināšana ir cilvēka spēju attīstība. Audzinātājam ir tikai netieša loma audzināmā ietekmēšanā. Viņš drīkst „jaunajam stādiņam“ tikai telpu un gaismu sagādāt, kā arī aizkavēt traucējošo apstākļu ietekmi. Audzināt nozīmē rūpēties, lai dabā bērns varētu pilnībā sevi patstāvīgi izteikt.