Senlatvijas teritorijā ir dzīvojušas dažādas tautas: līvi, balti, latgaļi, sēļi, kurši, zemgaļi. Iedzīvotāji senlatvijas teritorijā laika gaitā ir mainījušies un aiz sevis atstājuši dažādas liecības par sevi, kas mums savukārt ļauj spriest par viņu dzīvi vairākus gadu tūkstošus atpakaļ. Pirmās ziņas par iedzīvotājiem senlatvijas teritorijā ir parādījušas ap 9 gadu tūkstoti pirms mūsu ēras .
Pirmie senlatvijas iedzīvotāji savus mājokļus cēla pie upēm un ezeriem. Tās varēja būt ļoti prastas un primitīvas celtas no kokiem, zariem un koku mizām. Senlatvijas iedzīvotāji dzīvoja kopīgās apmetnēs – radinieku grupās jeb dzimtās. Šie cilvēki pārtika no nomedītajiem dzīvniekiem, zivīm, putnu olām, ogām un sēnēm. Senlatvijas teritorijā nebija tāds materiāls kā krams, tāpēc, iespējams, akmens darbarīku bija ļoti maz. Galvenokārt šķēpu un harpūnu uzgaļus viņi izgatavoja no dzīvnieku ragiem un kauliem. Šajā laika posmā galvenā pesona dzimtā bija ciltsmāte, no kuras bija cēlušies pārējie dzimtas locekļi. Šadu periodu sauc par matriarhātu.
Pēc dažiem gadu tūktošiem apmēreni ap 6 gt.p.m.ē., cilvēki galvenokārt sāka nodarboties ar medniecību un zvejniecību. Izmainījās klimatiskie apstākļi un līdz ar to arī dzīvnieku pasaule izmainījās, biežāk bija sastopami tauri un mežacūkas. Cilvēki iemācijās medīt arī zosis, gulbjus un gārņus. Lai būtu vieglāk medīt dzīvniekus cilvēki sāka izmantot cilpas un slazdus, kā arī sāka zvejot ar tīkliem un murdiem. Liela nozīme bija podniecībai, māla trauku izmantošana saimniecībā nodrošināja iespējas labāk saglabāt pārtikas uzkrājumus un daudzveidīgāk sagatavot pārtiku.
…
