Senās Indijas filosofija

Senās Indijas filozofija ir ļoti savdabīga un interesantā. Tā ir dažādu reliģiski-filozofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies Senajā Indijā. Senās Indijas filozofija sastāv no 2 periodiem: Vēdu perioda un Budisma perioda. Vēdu periods ”. Vēdas ir vissenākie un visautoritārākie visas cilvēces svētie teksti, himnu un citu seno reliģisko tekstu kolekcija, kuri netika pierakstīti, bet gan nodoti mutiski no vienas bramaņu paaudzes nākamajai. Vēdas dod iespēju izvairīties no ciešanām, ko rada paša cilvēka muļķība. Šo zināšanu galvenā nozīme ir kā uzveikt negatīvo sevī. Vēdu uzdevums ir dot mums zināšanas, kā atgriezties no cietuma, no materiālās pasaules, kurā mēs esam nokļuvuši savu nepareizo vēlmju dēļ, atgriezties atpakaļ garīgajā pasaulē. Budisms radies Senajā Indijā VI gs. p.m.ē. Budisms ir nosacīts apzīmējums reliģisko un filozofisko uzskatu un postulātu kopumam. Budisma pamatā ir Budas mācība. Par mācības dibinātāju tiek uzskatīts Buda, Kapitalavastu valdnieka Šudhodana dēls. Budisma mācības ir atrodamas rakstu krājumā Tripitaka. To sauc arī par "trīs groziem". Tipitaku veido trīs daļas - Vinaja pitaka, Sūtra pitaka un Abhidharma pitaka.

Izmantota 1 atsauce.