Šajā darbā plaši analizēta Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis”, raksturojot tās tapšanas apstākļus, saikni ar Andreja Pumpura eposu, sižeta un tēlu pārveidojumu, Lāčplēša, Laimdotas, Kangara, Līkcepures, Kokneša, Lielvārda, Ziemeļmeitas un citu tēlu simbolisko nozīmi, kā arī mūzikas, teksta un skatuviskās izteiksmes lomu darba kopējā vēstījumā. Darba mērķis ir parādīt, kā 1988. gadā radītā rokopera seno Lāčplēša mītu pārveidoja par sava laikmeta kultūras un nacionālās pašapziņas vēstījumu, kurā indivīda liktenis savienots ar tautas vēsturisko pieredzi, brīvības ideju, nodevības problēmu, dzimtenes “dzirdēšanu”, garīgu pretošanos un cerību uz atjaunotu valstisko brīvību.