4. Izskaidrojiet, kā darbojas psihes aizsardzības mehānismi un kur ir saskatāma to līdzība ar stresa teoriju. Izmantojiet vismaz divu teorētiķu skaidrojumu.
Viens no psihiskās reakcijas veidiem uz trauksmi vai bailēm ir psiholoģiskā aizsardzība. Aizsargmehānismu pamatfunkcija ir palīdzēt izvairīties no mentālām sāpēm vai konfliktiem vai savaldīt sabiedrībai nepieņemamus impulsus. Psiholoģiskā aizsardzība Z.Freida izpratnē ir aizsardzība pret satraukumu. Satraukums jeb trauksme ir iekšējs, sāpīgs, mokošs psihiskas spriedzes stāvoklis, no kura cilvēks cenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties. Iemesls ir reāli vai iedomāti draudi no apkārtējās realitātes. Tas ir visvieglāk saprotamais satraukuma veids, ko sauc par stresu. Stress-tas ir satraukums, ko cilvēks nēsā sevī pastāvīgi, kura avots ir viņš pats, nevis apkārtējie apstākļi. Tas ir satraukums, no kura mēs nevaram tik vienkārši tikt vaļā, jo tā avots ir daļa no mūsu psihes. Pēc Z.Freida domām, psihē nepārtraukti notiek iekšējo spēku cīņa, kas arī ir satraukuma cēlonis. Satraukumu rada, pirmkārt, dziņas, kas draud ielauzties apziņā, tās visu laiku ir jāapspiež, otrkārt, sirdsapziņa ar savām morālajām prasībām. Tikt galā ar satraukumu, kura cēlonis ir instinkti un sirdsapziņa(iekšējā cenzūra), ir visgrūtāk. Tieši šim nolūkam psihē Ego daļā arī pastāv psiholoģiskie aizsardzības mehānismi, kas vai nu mazina, vai pilnībā novērš satraukumu, trauksmes stāvokli, lai gan psihes aizsardzības mehānismi problēmu vai konfliktu neatrisina, tomēr ļauj cilvēkam nepārkāpt noteiktu satraukuma līmeni.Aplūkojot pašus raksturīgākos aizsardzības mehānismus un kā tie darbojas var novērot, ka šiem mehānismiem ir arī līdzība ar stresa teorijām, piem. R. Lazarusa un H. Seljes.
Amerikāņu psihologu Ričardu S.Lazarusu (1922-2002) var uzskatīt par modernās psiholoģiskās stresa teorijas pamatlicēju. Viņš stresu skaidro kā regulējamas jeb divvirziena attiecības: vide iedarbojas uz indivīdu, bet indivīds iedarbojas uz vidi, iepazīstot to, izturoties pret to emocionāli vai kaut kādā veidā iespaidojot to. R.Lazarusa stresa teorijas pamatā ir uzskats, ka stress nav tieša atbildes reakcija uz stresoru, bet gan cilvēka spēja tikt galā ar šo reakciju un mainīt, padarot to kontrolējamu.
Izmantojot primāro(situācijas nozīmīgumu vai nenozīmīgumu)un sekundāro
novērtējumu (izvēloties stresa pārvarēšanas stratēģiju), bet ja šīs stratēģijas nav, tad rodas stress. Tādā veidā stress tiek apskatīts kā ilgstošs process, kas iekļauj sevī dažāda veida novērtējumus, stresora pārvarēšanas darbības, apgrieztu sakarību, un, ja tas ir nepieciešams, jaunu uzvedības stratēģiju izstrādāšanu stresa situācijā. Salīdzinot ar aizsargmehānismu darbības principiem, kad cilvēks arī veic it kā šo primāro un sekundāro novērtējumu. Kāds notikums vai darbība kā stresors tiek novērtēts, kā satraukumu izraisošs un tālāk tiek veikts sekundārais novērtējums, piem. tas mani neskar, u.c. un tiek izmantots kāds no psihes aizsardzības mehānismiem. Ja izvēlētā metode būs izstumšana, t.i. ir satraukuma izraisītāja impulsa izslēgšana no apziņas, kas ārēji izpaužas kā aizmiršana, piemēram, kad tiek nozaudētas mašīnas atslēgas, lai gan sen jau vajadzēja būt darbā. Īstenībā cilvēks nemaz nevēlas braukt uz darbu, tādēļ atslēgas tiek "pazaudētas". Vai, piemēram, ja tiek sarunāta tikšanās ar kādu cilvēku, kura klātbūtne nav patīkama, tad visticamāk, ka cilvēks nokavēs tikšanos vai sajauks tikšanās vietu vai laiku. Tikpat labi tas varētu izpausties arī racionalizācijas aizsardzības mehānisma pielietošanas gadījumā, kad racionāls, saprātīgs pamatojums tiek dots rīcībai, kuras patiesie cēloņi ir vai nu iracionāli, vai arī Ego nepieņemami. Tas izpaužas neveiksmes gadījumā, piemēram, cilvēks netiek izvēlēts prēmijas izsniegšanai, un viņš automātiski sāk nesasniegušo mērķi noniecināt, piemēram, - "Man tos 25Ls nemaz nevajag. Es nopelnīšu vairāk un viņiem visiem vēl "parādīšu". Interesantākais ir tas, ka cilvēks tik tiešām tic tam, ko saka. Var teikt, ka cilvēks "pats sev melo", bet tajā pašā laikā mazina savu satraukumu. Izmantojot izolēšanas metodi, cilvēka mērķis ir norobežot noteiktas domas un darbības no pārējām domām vai no eksistences vispār.
Lai kāda psiholoģiskās aizsardzības metode ir izmantota, tiek darīts viss,lai ir vieglāk samierināties ar zaudējumu.
…
