Pablo Pikaso pieder pie tiem 20. gadsimta pirmās puses Rietumu modernās kultūras (elitāras vai populāras) veidotājiem, kuru vārdi nāk prātā pirmie, ja gribam nosaukt tikai atsevišķus svarīgākos un vispāratzītos. Tad viņš stāv vienā rindā ar rakstnieku Dž.Džoisu, komponistu I. Stravinski, arhitektu Le Korbizjē, kinorežisoru M.Eizenšteinu, aktieri Č.Čaplinu, džeza muzikantu L.Armstrongu un varbūt vēl dažiem, bez kuriem šī kultūra nav iedomājama.
Leģendārajā, par kultūras ļaužu pielūgsmes objektu kļuvušajā tēlā negaidīti atklājas ne tikai gudrs, viszinošs mākslinieks, dzīves un cilvēku pazinējs, bet arī trūkumu pilns «mūžīgais pusaudzis». Viņš var būt sirsnīgs un uzmanīgs pret saviem tuviniekiem, bet spēj tos arī apzināti nežēlīgi mocīt, viņš nevar iztikt bez draugiem, tos mīl, bet uztur arī ķildīgas sacensības garu un pārbauda draudzību ar līdzekļiem, kas to iznīcina. Viņš palaikam ir neciešami un bērnišķīgi untumains, paštaisns, nesavaldīgs un agresīvs. Vitālais un izsmalcinātais mākslinieks kļūst līdzīgs gan komiski kaprīzajam un neaprēķināmajam bērnu grāmatas varonim Karlsonam, gan spāņu toreadoram, kura profesionālais pienākums ir pastāvīgi ķircināt un uzbrukt. Pikaso spāniski kontrastainā daba parādās arī citos biogrāfiskajos avotos.
Mēs iepazīstam Pikaso, labāk sajūtam šajā internacionālās mākslas zvaigznē viņa spānisko raksturu, no pirmavotiem uzzinām viņa nonkonformista nostāju gan- mākslas, gan sabiedriskās un politiskās dzīves jomās. Nevar par zemu novērtēt tās epizodes, kad atmiņās par Pikaso ienāk viņa draugi un paziņas — pazīstami franču 20. gadsimta kultūras ļaudis (Ž.Braks, A.Matiss, P.Eliārs, L.Aragons, Z.Kokto, A.Bretons u. c.).…
