Pazīstamā zviedru rakstniece Astrīda Lindgrēne par Pepiju ir sarakstījusi vairākas grāmatas. Tās ir: “Pepija Garzeķe” (1945. gads), “Pepija Garzeķe uz kuģa klāja” (1946. gads) un “Pepija Garzeķe Dienvidjūrā” (1948. gads). Stāstu krājumu galveno varone ir deviņus gadus vecā meitene vārdā Pepija jeb kā viņu sauc pilnā vārdā par Pepilotu Viktoriju Rullgardīnu Kristamintu Eiframa meitu Garzeķi, kuras vecāki, kā viņa pati saka, “māmiņa ir eņģelis un tētis nēģeru karalis, kurš pats visu mūžu burājis pa jūru”. Mums jāpiekrīt ir Tomija un Annikas apgalvojumam, ka “Pepija ir visneparastākā meitene, jo arī viņas ārējais izskats liecina par to, mati bija burkānu krāsā un sapīti divās cietās biželēs, kas slējās katra uz savu pusi. Deguns izskatījās pēc neliela kartupeļa un bija aplami mūsains, zem deguna atradās ļoti plata mute ar veselīgiem, baltiem zobiem. Meitenes kleita bija gauži ērmīga. To bija šuvusi Pepija pati, viņa gan bija cerējusi, ka kleita būs zila, bet tā kā nepietika drēbes, tad meitene vietumis bija iešuvusi mazas, krāsainas lupatiņas. Garās, tievās kājas bija autas garās zeķēs – viena bija brūna, otra melna. Un melnās kurpes bija divtik lielas kā viņas kājas. Šīs kurpes tētis bija nopircis kaut kur Dienvidamerikā, domādams, ka meitenes kājas drīz izaugs, un Pepija neparko negribēja valkāt citas kurpes”. Salīdzinot Pepilotu ar kaimiņu bērniem, rakstniecei vēl vairāk izdodas izcelt jocīgās meitenes īpašības: “Tur dzīvoja kāds tēvs un māte, ar diviem maziem, piemīlīgiem bērniem, zēnu un meiteni. Zēnu sauca par Tomiju un meitiņu par Anniku. …
