Spoguli un lēcas
Cilvēks redz priekšmetus tad, ja tie izstaro vai atstaro gaismu. Gaismas stari, ejot caur optiskām sistēmām, arī acīm, var veidot priekšmeta attēlus. Vienkāršākais optiskās sistēmas, ar ko kurām iegūst attēlus, ir spoguļi un lēcas. Visi priekšmeta punkti ir izstarotas vai atstarotas gaismas avoti. Gaismas stari , krītot no gaismas avota uz spoguļu vai lēcu virsmas, atstarojas vai lūst. Punktos, kuros gaismas stari atkal saiet, vai novērotājam šķiet, ka tie saiet kopā, rodas attēls.
Spogulis – gluda virsma, kas labi atstaro gaismu. Virsma var būt plakne – plakans spogulis, kā arī noteiktas ģeometriskas formas liekta virsma – sfērisks spogulis, parabolisks spogulis. Spoguļus parasti izveido, pārklājot plakanparalēla stikla vienu virsmu ar gaismu atstarojošu vielu, piemēram, sudrabu vai alumīniju. Labi spoguļi atstaro pat vairāk nekā 80% no krītošās gaismas enerģijas.
Lēca – optiski dzidrs ķermenis, ko norobežo divas virsmas. Lēcas materiālu, parasti stiklu vai kvarcu, raksturo gaismas absolūtais laušanas koeficents n un tā atkarība no gaismas viļņa garuma. Pazīstamākie lēcu tipi – abpusēji izliektas un abpusēji ieliektas lēcas, vienpusēji izliektas un vienpusēji ieliektas lēcas. Ja lēcas liektās virsmas ir sfēras daļas, tās sauc par sfēriskām lēcām.
…
