Nobeigums
Uz doto brīdi dažādas mondiālistiskās koncepcijas politologu vidū ir tikpat populāras, kā Samuēla Hantingtona teorija par “civilizāciju sadursmi”. Aplūkojot galvenās no tām, varam pamanīt, ka mondiālisms laika gaitā pielāgojās tiem notikumiem, kuri būtiski mainīja pasaules kārtību – vai nu tas bija Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā, vai nu 2001. gada 11. septembris.
Zbigņeva Bžezinska “konverģences teorija” bija dzīvotspējīga tikai kad pastāvēja PSRS un sociālistisko valstu bloks. Varam secināt, ka “konverģences teorija” atspoguļoja tieši 70-to gadu amerikāņu intelektuāļu nostāju, kuri saprata, ka izbeigt “Auksto karu” nav iespējams, bet jāmēģina sadzīvot kopā un pārvarēt ideoloģiskos šķēršļus, kuri tikai kavē valstu ekonomisko un kulturālo attīstību. Vai šī pozīcija apmierināja ASV politisko eliti? Viennozīmīgi, ka nē – ASV ārpolitiskā doktrīna 70-80-tajos gados kardināli atšķīrās no Bžezinska un CFR “vēlmēm”. Reigans nepiedalījās nevienā mondiālistiskajā organizācijā, izturējās krasi negatīvi pret “kreisajām” ideoloģijām un noraidīja jebkuru “mierīgās līdzāspastāvēšanas” stratēģiju.
Kad sociālistiskais bloks pašlikvidējās, amerikāņu politologs Frensiss Fukujama izteica ļoti optimistisku, ideālistisku un ekspresīvu tēzi par liberālās demokrātijas uzvaru pasaulē un tās neizbēgamību – Vēsturei pienācis gals! Bet nav pagaidām skaidrs, kā var pielāgot Rietumu liberāli demokrātiskās vērtības visām pasaulē dzīvojošajām tautām īpaši tajā gadījumā, ja tauta ar savu savdabīgo kultūru negrib inkorporēt šīs vērtības savā dzīvē. ASV un Eiropai nav spēku un tiesību uzspiest savu dzīves skatījumu visai pasaulei un diktēt spēles noteikumus (kā taisnīgi norāda modernizācijas teorijas kritiķi).
90-to gadu beigās kļuva skaidrs, ka liberālo demokrātiju katrs saprot atšķirīgi – Japāna un Dienvidkoreja atklāti noraidīja Rietumu dzīves stilu un proklamēja, ka ies savu ceļu uz liberālo demokrātiju bez jebkādas iejaukšanās no ASV un Eiropas puses. Islāma valstis arī izteicās par savu īpašo ceļu – pieņemot modernizāciju un noraidot vesternizāciju. Kur ir “Vēstures gals”? Fukujamas teorijas eiropeiskā versija par “ģeoekonomiku” šajā kontekstā izskatās nepamatota un naiva. Žaks Atalijs arī neņem vērā nekādas kultūras, etniskās, reliģiskās atšķirības starp tautām, kuras saasinājās 90-tajos gados un piešķīra ģeopolitiskajai realitātei pavisam citu jēgu.
Fukujamas optimismu un Hantingtona pesimismu savienoja Karlo Santoro, kura teorija ir tuvāka realitātei. Santoro skaidri apzinās pasaulē esošo globalizāciju un reģionalizāciju, no vienas puses, un nacionālisma atdzimšanu – no otras. Bet uzreiz rodas divi jautājumi: vai “civilizāciju karos” var būt uzvarētājs?, un vai viņa interesēs ir veidot kādas starptautiskās institūcijas un deleģēt tām varu pasaules pārvaldīšanai? Atbilde uz pirmo jautājumu – jebkurš “civilizāciju karš” ir kodolkarš un tajā nebūs uzvarētāja un uzvarētā. Atbilde uz otro – starptautiskās institūcijas var tikai regulēt starptautiskās attiecības, bet ne pārvaldīt tautas; tām pieder leģitimitāte, bet ne suverenitāte.
1997. gadā Zbigņevs Bžezinskis ļoti precīzi formulēja ASV ārpolitiskās doktrīnas pamatnostādnes 30 gadiem. Tās nav Fukujamas vai Santoro metafiziskie pārspriedumi par pasaules nākotni, bet atbilde uz to, kas ASV jādara, lai saglabātu savu hegemoniju pasaulē. Vēsturiskā pieredze liecina, ka gan Klintona, gan Buša administrācija pieturējās un pieturēsies Bžezinska skatu punktam. ASV dara visu, lai nepieļautu Krievijas un Ķīnas, Krievijas un Vācijas, Krievijas un Irānas satuvināšanos. Tāpat ASV dara visu, lai izveidotu tām draudzīgus režīmus Krievijas kaimiņvalstīs. ASV dara visu, lai aplenktu Krieviju ar savām militārajām bāzēm. Galu galā ASV dara visu, lai Krievija nekļūtu politiski un ekonomiski spēcīga.
2006. gada 30. janvāris
…
