SECINĀJUMI
Bakalaura darba izstrādes gaitā iepazinos ar ievērojamu daļu M. Palēvičas pieejamajiem pētījumiem, apcerējumiem un esejām. Apkopotā literatūra sniedza zināmu priekšstatu par filozofes:
1) radošo darbību;
2) atziņām;
3) nozīmi Latvijas mākslas vēstures veidošanā;
4) sadarbību ar aizrobežu filozofiem.
Kā arī paplašināja vispārēju skatījumu par kultūras un sociālās dzīves jautājumiem 20. gs. Latvijā.
Darba sākumā izvirzītais mērķis „sniegt ieskatu M. Palēvičas radošajā darbībā, novērtējot autores ieguldījumu estētikas attīstīšanā un feminisma jēdziena aktualizēšanā Latvijas kontekstā” ir sasniegts, jo visi trīs no uzskaitītajiem darba uzdevumiem ir izpildīti.
Darba veidošanās procesā zināmas grūtības sagādāja literatūras pieejamība. M. Palēviča pārsvarā savu filozofisko viedokli publicēja preses izdevumos un žurnālos, kuri šobrīd ir pieejami tikai dažu bibliotēku arhīvos. Kā arī pagaidām latviešu literatūrā nav daudz autoru, kuri atsauktos uz M. Palēviču vai arī rakstītu par viņu pašu.
Apkopojot M. Palēvičas dzīves gājumu un radošo veikumu, nonāku pie secinājuma par viņas dzīves uztveri- mākslu saskatīt būtisko, atšķirot to no nebūtiskā, iekšēji attīstīties, mainīties un spēt mudināt uz to arī kopējo sabiedrības domu. M. Palēvičas darbošanās lauks ietver plašu amplitūdu, viņa ir zinātniece, sabiedriskā darbiniece un pedagoģe vienlaicīgi.
Par nozīmīgākajām atziņām estētikā ir jāmin, radošais gars, estētiskais iespaids un jaunrade. Šie ir viņas atslēgas vārdi mākslas pētījumos. Radošā gara un estētiskā iespaida nozīme tiek saistīta ar cilvēka personīgo izaugsmi. M. Palēvičas atziņās tikai radošs cilvēks ir brīvs savās domās. Estētiskā iespaida mirklis aktivizē indivīda garīgo „es”.
Nozīmīgas ir M. Palēvičas aktīvās darbības feminisma popularizēšanā Latvijā. Mūsdienu sabiedībā sieviete kā indivīds ir spējusi nostiprināt savas pozīcijas, bet divdesmitā gadsimta pirmajā pusē viņas vienīgā sūtība bija ģimenes atražošana un bezierunu paklausība vīrišķajam dzimuma. „Dzimumatšķirības un līdz ar to sievietes un vīrieša darbības sfēras bija dabas nosacītas, tāpēc grozīt vai pretoties dabai gluži vienkārši nebija pratīgi.”65 M. Palēviča uzrunā sabiedrību, aicina sievieti uztvert kā līdzvērtīgu vīrietim, neierobežojot viņas patstāvību, vēlmi pēc garīgās izaugsmes un izglītības ceļu. Pret šādiem aicinājumiem tā laika sabiedrība izturējās negatīvi, nesaprasdami pamatu, tādām prasībām. „No bērnības sākot, visu mūžu mani pavada šāds credo: sieviete nedrīkst būt tikai sieviete, lielākais jauno laiku piepildījums, demokrātijas vērtīgais sniegums ir- sievietes mošanās viņas cilvēcībā.”66 Sieviešu tiesību aizstāves saņēma lielu devu kritikas un nepamatotus aizvainojumus par feministiskās kustības aizsākšanu. „Sieviešu emancipācijas kustības atbalstītājas būtībā ir parazītes, kuras neko nedara, jo ir materiāli labi situētas, un kuras „aizmirst” savu dzīvju galveno uzdevumu, tā vietā izvēlēdamās sadomāt teorijas šī parazītisma aizstāvībai.”67
Kā vērā ņemamu faktu par M. Palēvičas dzīvi minu viņas iekļaušanu 2008. gada izdotajā grāmatā „100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā”. Grāmatā tiek uzsvērta M. Palēvičas nozīme Latvijas kultūras vēstures veidošanā. Viņai tiek piedēvēts neparastais, literārajās darbībās nezināmais rakstīšanas stils un domu gājiens. „..M. Palēviča nav esejiste, viņas darbi var šķist pasausi, tie nesaviļņo, neaizkustina jūtas, taču iekvēlina garu un liek rosīties domai”68
…
