Mantas iznīcināšana un bojāšana

Nobeigums
Pētījuma rezultātā autore izvirza šādus secinājumus un ierosinājumus:
1. Tiesības uz īpašumu Latvijā ir vienas no svarīgākajām pamattiesībām. Šīs pamattiesības ir nostiprinātas ne tikai Latvijas Republikas Satversmē, bet arī citos Starptautiskos tiesību aktos un tiek aizsargātas ar Civillikumu, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekssu un Krimināllikumu.
2. Mantas iznīcināšana vai bojāšana parasti tiek izdarīta ar aktīvu darbību, taču mantas iznīcināšana vai bojāšana iespējama arī apzinātas bezdarbības veidā, kad vainīgais tīši neveic viņam uzliktos mantas saglabāšanas pienākumus ar nolūku, lai manta iet bojā vai ievērojami zaudē savu vērtību. Paņēmieni un līdzekļi ar kādiem sveša manta tiek iznīcināt vai bojāta, var būt visdažādākie.
3. Svešas personas mantas tīšu iznīcināšanu un bojāšanu nav iespējams izdarīt, neradot materiāla rakstura kaitējumu mantai, pret kuru darbība ir vērsta, jo katrai mantai ir sava ekonomiskā vai tirgus vērtība, kura mantas tīšas iznīcināšanas vai bojāšanas rezultātā var samazināties, vai arī pilnībā pazust, tādā veidā radot mantiskās sekas, kas Latvijas Republikā izsakāmas eiro un centos.
4. Lai risinātu jautājumu par noziedzīga nodarījuma gaitā radušos mantisko zaudējumu apmēru un radītu vienveidīgu tiesu praksi, kā arī vienotu mantas tīšas iznīcināšanas un bojāšanas sastāva noteikšanu, autore piedāvā kriminālatbildību noteikt pie konkrēta kaitējuma apmēra, proti, papildināt Krimināllikuma 185.pantu ar vārdiem: „… ja ar to nodarītais zaudējums pārsniedz nelielu apmēru…”, kas atbilstoši likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību 22.pantu skaidrojumam nepārsniedz vienu tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu.
…