Vārds ”klasicisms” ( no lat.classicus – paraugs) izteica jaunās mākslas noturīgu orientāciju uz antīko “paraugu”. Ļoti populārs bija Aristoteļa darbs “Poētika”, kas bieži tika izmantots par pamatu daudziem iztirzājuma darbiem. Tas iemantoja lielu popularitāti, pateicoties tulkojumiem itāļu un latīņu valodās. Aristoteļa dzejas principi tika izklāstīti un izskaidroti tautas valodā. Te noformulētas dažas raksturīgas klasiskās estētikas iezīmes: racionālisma tendencies risinat mākslas un īstenības attiecību jautājumu; tā risinājums, balstoties uz antīkās mākslas autoritāti; uzmanība attiecībā pret mākslas darba uztveri un ticamības problēmas izvirzīšana; orientācija uz plašu zināšanu diapazonu un personisko meistarību.
Dzejnieks Malerba prata veidot poētiski tīras kompozīcijas, skaidras, tādas, kurās sabalansētība atbilst skaistuma ideālam un ir saistīta ar visu dzejas patosu: domām par tēvzemes labumu, interesi par tās likteni, politisko notikumu personisku un kaismīgu izvērtējumu. Klasicisma autori, lai radītu pareizās proporcijās mākslas darbus, materiālu pakļauj loģiskās atlases principiem. Malbera galvenā mācība bija vadīties pēc tā, ko diktē loģika, veselais saprāts, gramatikas un saviesīgās dzīves likumi.
…
