Kam ir lielāka nozīme personas attīstībā - iekšējiem vai ārējiem nosacījumiem?

Psiholoģijā ir radītas daudz teorijas, kuras dažādi izskaidro cilvēka vecumposmu psihisko attīstību, tā avotus. Tos var apvienot divos lielos virzienos – bioģenētiskajā un socioloģiskajā (kultūrvēsturiskajā). Bioģenētiskajā virzienā cilvēks tiek apskatīts kā bioloģiska būtne, kura no dzimšanas ir apveltīta ar noteiktām spējām, rakstura iezīmēm, uzvedības formām. Iedzimtība nosaka visu viņa attīstības gaitu, tās lēno vai ātro tempu, un tās robežas – vai cilvēks būs apdāvināts, daudz dzīvē sasniegs, vai arī izrādīsies viduvējība. Vide, kurā tiek audzināts bērns, kļūst tikai par priekšnosacījumu tādai sākotnēji predestinētai attīstībai, kas it kā atklāj to, kas dots bērnam līdz viņa piedzimšanai.
Bioģenētiskā virziena rāmjos, radās rekapitulācijas teorija, kuras pamatideja ir aizgūta no embrioloģijas. Embrions savā augļa attīstības periodā izaug no vienkāršākā divšūnu organisma līdz cilvēkam. Mēneša vecuma auglī, jau var atpazīt mugurkaulnieku klases pārstāvi – tam ir liela galva, žaunas un aste; divu mēnešu vecumā sāk iegūt cilvēkveidīgas aprises, uz viņa pleznveidīgajām ekstremitātēm iezīmējas pirksti, saīsinās aste; ceturtā mēneša beigās embrionam parādās cilvēka sejas līnijas. Ontoģenēze atkārto filoģenēzes procesu koncentrētā veidā. [4;121]
Pārnests uz vecumposmu attīstības psiholoģiju bioģenētiskais likums ļāva iztēloties psihes attīstību kā bioloģiskās evolūcijas pamatstadiju un cilvēces kultūrvēsturiskās attīstības pamatetapu atkārtojumu.…