Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,49
Ietaupījums:
0,47 (19%)
Cena ar atlaidi*:
2,02
Pirkt
Identifikators:474763
Vērtējums:
Publicēts: 16.12.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Bērnu pārdzīvojumi:

Pirmajās dienās, kad Marčs iepazinās ar Janci, viņš ar galvu iekrita jaukos un interesantos piedzīvojumos. Pateicoties Jancim, viņš atklāja dabā neticamu skaistumu un iemācījās vērtēt to, ko kādreiz nespēja pat saredzēt. Jancim bija dāvana no Dieva – viņš spēja aizraut un ieinteresēt cilvēku. „Marčs sēdēja tagad upes gala smiltīs un makšķerēja gluži mierīgs. Viņš bija aizmirsis, pilnīgi aizmirsis brokastis, it kā to nemaz pasaulē vairs nebūtu. … Tomēr ne domas vien šūpojās plūdām līdzi: tur bija viss Marča prāts, visas viņa jūtas, visa mazā dvēsele!...”

Kad abi draugi makšķerēja, tie nu gan bija piedzīvojumi! Te Marčs paradīja sevi kā īsts draugs – atdeva Jancim savas bikses, lai draugam kļūtu siltāk. Jancis ar saviem stāstiem par lielām zivīm veicināja Marča fantāziju un iztēli, un jau Marčs sēž krastā un sapņo. Aizsapņojās tā, ka pat noticēja, ka pārzina arī Janča sapņus.

Marčs, atnākot pie sava slimojošā drauga, atnesa viņam gardo apelsīnu. Kā nu viņam negribētos to apelsīnu apēst, vienalga atdeva to draugam! Jancis arī ir labs draugs – paglabāja Marčam gabaliņu. Atstāja šķēlīti arī mātei.

Gandrīz nokrizdams no liepas, kura sāka svērties lejā, Jancis tomēr vairāk pārdzīvoja par liepas likteni, nekā par savu dzīvību : „Bet, pap! Man nemaz nebija bailes tur apakšā. No iesākuma gan drusciņ – kad liepa sāka svērties lejā, bet… Es domāju, ka šī liepa varēs vēl augt. Tāpat kā tas izgāzies bērziņš tur viņā pusē. Vai ne, pap?” Te izpaužas Jaņča ļoti liela mīlestība pret dabu.

Jancim bija ļoti bagāta iztēle, viņš iemācīja arī Marču redzēt neredzamās lietas, piem. Spēle „Lāča medības”. Kā raksta autors: „Kad puikas pēc tam pilnīgi nokusuši atpūtās, viņi bija nogalinājuši vienu lāci, trīs vilkus, vienu sumbru, kas, pēc Janča domām, zināms, ar Marča pilnīgāko piekrišanu, piederēja arī plēsoņiem, divus lūšus, vienu lapsu un trīs zaķus.”

Lai aizstāvētu mazus putniņus, Jancis kopā ar Marču nolēma Pēteri sodīt. Jancis cīnās ar Pēteri, bet Marčs neuzdrošinājās un stāvēja malā. Bet cik viņš bija priecīgs, kad Jancis uzvarēja šo cīņu – taisnība bija uzvarējusi! Viņi nodomāja, ka Pēteris vairs nekad nemocīs purniņus.

Marčs, Jancis un viņa tēvs naktī gāja zvejot. Marčs vairs nebija tik bailīgs, jo Jancis viņu vienmēr uzdrošināja. Un kad Jancis pēkšņi pazuda, Marčs saprata, ka viņam kaut kas jādara, lai glābtu savu draugu. Bezbailīgi viņš speras uz priekšu un ieraugot Janča matus – stiep no visa spēka tos augšup. Bet nu Jancis bija savā stilā: viņš uzreiz pateicas savam draugam par palīdzību un bija laimīgs nevis no tā, ka viņš palika dzīvs, bet gan no tā, ka līdaka nepaspruka.

Marčs gribēja vienmēr būt kopā ar Janci, jo tad viņš varēja uzzināt daudz ko jauna, aizraujoša un interesanta. Jancis vienmēr bija pārpildīts ar idejām un brīnišķīgiem stāstiem. Kad Jancis strādāja, tad Marčs piedāvāja savu palīdzību, lai tikai darbu ātrāk pabeigt un atkal ar Janci iet meklēt piedzīvojumus.
„Jancis pēc brītiņa teica domīgi, - „es tagad tikpat nevaru iet: jāgaida mamma un tad jānorok vēl, redz, vesela pus vaga kartupeļu – tad gan, mamma teica, varēšot iet.
- Nu, klausies – ņemsim abi! Cik ilgi tas ies? – Marčs sacīja dūšīgi. – Kamēr mamma atnāks, būsim galā!”
Visi cilvēki apkārt strādā un kaut ko dara un arī Jancim netrūkst pienākuma un atbildības sajūtas, darot nepatīkamos, bet nepieciešamos darbus. Tikai padarot uzticēto darbu līdz galam, Jancis kopā ar savu draugu skrēja pakrastē. Viņam patika strādāt, jo viņš saprata, ka dara kaut ko vērtīgu un arī vecākiem no viņa palīdzības būs vieglāk. Strādājot, viņš nedomāja, cik ātri viss tas beigsies, bet: „Domas, pašam gluži nemanot, bija jau aizlidojušas muižā, Daugavas malā, pakrastē: cik tur tagad jauki šādā skaistā laikā riekstot
Jancim bija ļoti liela autoritāte Marča acīs, tas bija tiešam viņa vislabākais draugs. Tāpēc Marčs sastinga, kad ieraudzīja, ka zoss metās, kājām stipri zemes sizdams, aiz vītola Jancim virsū. Jancis dabūja pāris krietnu cirtienu ne tikai pa kājām, bet arī pa rokām, mēģinot aizsargāties. Marčs palīdzēja viņam tikt vaļā no zostēviņa. Vēlāk viņš nolēma iemācīt zosi cienīt viņa draugu un „kad niknais tēviņš iegadījās pa metienam, Marčs tūliņ iespēra tam pāris reižu ar rīksti pa sāniem, piemetinādams: - Še tev! Būtu tu man – es tev gan rādītu! Bet pagaidi vien, pagaidi – gan mācīsies Janci cienīt!” Neviens nedrīkstēja apvainot viņa sirdsdraugu!…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Jancis darbā "Staburaga bērni"”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/474763

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties