Laiks rit uz priekšu, cilvēce attīstās arvien vairāk. Mēs esam kļuvuši gudri un mums liekas, ka mēs visu zinām, bet tomēr tā nav. Ir lietas, kuras mēs vienkārši nespējam izskaidrot. Piemēram, kāpēc cilvēki nogalina viens otru, vai tiešam pastāv mazie, zaļie cilvēciņi, kas notiek ar mums pēc nāves, vai ir kāds augstāks spēks par mums, mirstīgajiem, kurš gādā par mums, sargā mūs, rūpējas par mums. Tiešas atbildes uz šiem jautājumiem nespēj sniegt neviens. Ir tikai izteikti teorētiski pieņēmumi, kurus zinātnieki cenšas pamatot. Dažreiz viņiem tas arī izdodas un mēs tam visam noticam. Bet kā ir patiesībā? Kur ir patiesība, pēc kuras mēs visi tik ļoti tiecamies? Kas ir patiesība? Nezinu! Un domāju, ka arī jūs to nezināt.
Mēs ticam brīnumam. Dziļi zemapziņa ticam, ka mūs vienmēr kāds pasargās. Kāds būs mūsu tuvumā un palīdzēs, kad mums klāsies grūti, kāds uzklausīs, kāds dos padomu, kāds...Kas ir šis kāds? Tas ir Dievs. Sirms vīriņš ar garu bārdu, kurš sēž uz mākoņa maliņas un noskatās uz visu kas notiek pasaulē un palīdz mums? Diezin vai. Tā ir mūsu ilūzija, jo mēs vienmēr vēlamies lietas izskaidrot. Izzināt, pierādīt, nevis ļauties šim brīnumam.
Ticībai ir jābūt stiprai, lai brīnumi piepildītos. Ir jātic no sirds un dvēseles tikai tad var gaidīt Dieva žēlastību. Protams, kā vienmēr ir arī izņēmumi. Bet šoreiz stāsts par īstu, nemirstīgu ticību. Par islāmu.…
