Katru dienu, mēnesi un gadu mēs patērējam arvien vairāk un vairāk dabas resursu. Pie pašreizējā patēriņa apjoma cilvēcei, lai tā varētu dzīvot videi draudzīgi, būtu nepieciešama teritorija trīs planētu Zeme lielumā. Pašreizējā situācijā 20% pasaules iedzīvotāju patērē 80% no visiem zemes resursiem, kamēr nabadzīgākie 80% iedzīvotāju patērē tikai 20% no dabas resursiem. 80 miljoni koku nebūtu jānocērt, ja viss papīrs, ko kanādieši izsviež atkritumos, tiktu pārstrādāts. 25 reizes izmantojot stikla pudeli, patērē 93% mazāk enerģijas nekā saražojot 25 jaunas pudeles.
Katrs no mums patērē noteiktu apjomu dabas resursu. Mēs katrs varam aprēķināt, kāda ir mūsu ietekme uz apkārtējo vidi un cik daudz dabas resursu ir nepieciešams, lai apmierinātu mūsu vajadzības.
Bet vispirms, kas tad īsti ir "Ekoloģiskais pēdas nospiedums"? 1)"Ekoloģiskais pēdas nospiedums" ir ilgtspējīga dzīvesveida mērvienība: tas parāda, cik liela zemes platība ir nepieciešama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tas atspoguļo cilvēkiem nepieciešamo dabas resursu (pārtika, ūdens, gaiss u.tml.) apjomu. Tas arī parāda dabas resursu apjomu, kāds nepieciešams, lai cilvēku radītais piesārņojums un atkritumi tiktu absorbēti vidē.
Piemēram, cik daudz koku ir nepieciešams, lai absorbētu cilvēku radīto ogļskābo gāzi (CO2).
2)„Ekoloģiskās pēdas nospiedums” ir zemes un ūdens platība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu kādas ekonomikas vai populācijas ilgtermiņa izdzīvošanu pie noteiktiem standartiem. Pēc šis teorijas iznāk, ka rūpnieciski attīstītās valstis, lai nodrošinātu savu labklājību, izmanto daudz lielāku teritoriju nekā viņām ir.
Zeme ir kā bagātību krātuve – tā ir spējīga apgādāt milzīgu skaitu zemes iemītnieku, izmantojot neatjaunojamos dabas resursus. Bet, kad viena no sugām sāk dominēt un izšķērdēt dabas resursus, kā to dara cilvēks, tiek izjaukts ierastais dabas līdzsvars un lauzti dabas principi.
Rodas jautājums, ko tad mēs tādu darām?
Mēs samazinām zemes spēju apgādāt nākamās paaudzes ar dabas resursiem. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēki patērē dabas resursus vairāk nekā būtu nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai. Otrs faktors ir tas, ka cilvēku skaits uz zemes strauji palielinās un līdz ar to zemes kapacitāte samazinās arvien straujāk.
Jau 1953. gadā 58 pasaules prestižāko zinātņu akadēmiju 1600 zinātnieki parakstīja Brīdinājumu cilvēcei, kurā bija teikts: "...nav šaubu, ka cilvēces kā populācijas neierobežota palielināšanās un resursu patēriņa pieaugums rada nopietnus draudus Zemes ekosistēmai. Palielinās "siltumnīcas efektu" izraisošo gāzu emisija, sarūk ozona slānis, līst skābie lieti, tiek izcirsti meži, intensīvas apsaimniekošanas ietekmē noplicinās auglīgais zemes virsslānis, piesārņojuma dēļ samazinās dzeramā ūdens krājumi, sarūk fosilo izejvielu krājumi.
Tas viss norāda, ka cilvēce tuvojas robežai, kuru pārkāpjot tās tālāka eksistence nebūs iepsējama." Diemžēl toreiz šajā brīdinājumā neviens neieklausījās, un 1997. gadā ANO ģenerālsekretāra ziņojumā Ģenerālajai Asamblejai tika konstatēts:
laikā no 1980. līdz 1990. gadam katru gadu tika izcirsts apmēram 12,1 miljons hektāru mežu;
20% no pasaules 250 miljoniem hektāru aramzemes šodien ir noplicināti tiktāl, ka vairs nav izmantojami lauksaimniecības vajadzībām;
20% cilvēku jau šodien nepietiek dzeramā ūdens. Prognozē, ka 2025. gadā jau 2/3 cilvēces jūtami cietīs no dzeramā ūdens trūkuma;
saimnieciskās darbības dēļ jau šodien vērojamas globālā klimata pārmaiņas (vidēji par 0.95 grādi pēc Celsija palielinājusies vidējā temperatūra, radušies ozona "caurumi", par aptuveni 20 cm pacēlies "Pasaules opkeāna līmenis);
samazinās bioloģiskā daudzveidība uz Zemes - no pašlaik dzīvojošajām apmēram 14 dzīvo būtņu un augu sugām katrus 10 gadus izzūd apmēram 4-11% jeb no 560 000 līdz pat vairāk nekā pusotram miljonam augu un dzīvo būtņu sugu;
šodien cilvēce savā saimnieciskajā darbībā izmanto apmēram 100 000 toksisko vielu, kuras dabā neeksistē un kuru ietekme uz dzīvajām būtnēm un ekosistēmu kopumā ir maz izpētīta. Katru gadu šis skaitlis palielinās par pieciem līdz desmit tūkstošiem;
pēdējos 20 gados industriāli attīstītajās valstīs ir trīskāršojies atkritumu daudzums. Prognozē, ka šodienas mazattīstītajās valstīs tas dubultosies nākamajā desmitgadē.
Nepareizas apsaimniekošanas gadījumā atkritumi kļūst par nozīmīgu vides piesārņojuma avotu.
Ko mēs varam darīt, lai uzlabotu situāciju, lai atstātu kautko arī nākamajām paaudzēm!
Katrs no mums patērē noteiktu daudzumu dabas resursu. Mēs varam aprēķināt, kāda ir mūsu ietekme uz apkārtējo vidi un cik daudz dabas resursu ir nepieciešams, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Pirmais solis uz ilgtspējīgāku pasauli ir atzīt ekoloģisko realitāti un nākotnē samazināt "ekoloģiskās pēdas" nospiedumu.
Bet mūsu dzīves apstākļos un tādā sabiedrībā, kur "daudz" nozīmē "labi" un "vairāk" nozīmē "labāk", var šķist pat neiespējami uzlabot dzīves kvalitāti, vienlaikus samazinot "ekoloģiskās pēdas" nospiedumu.
