Johans Volfgans Gēte dzimis 1749. gada 28. augustā Frankfurtē pie Mainas tieslietu doktora ģimenē. J.V.Gēte studējis jurispudenci Leipcigā un Strasbūrā no 1765. – 1771. gadam. Pēc tam strādājis par juristu un žurnālistu Frankfurtē. Gēte dzīvojis ļoti sarežģītu, preetrunu pilnu iekšējo dzīvi. Pēc viņa domām, gudrs cilvēks ir tāds, kuram ir gudra galva, sirds un ētiskā sirdsapziņa.
J.V.Gēte arvien centies būt objektīvs attiecībās ar cilvēkiem. Gēte stingrā pašaudzināšanās darbā ieguvis uzvaru pār savu agrāk pārmērīgo subjektīvismu. Gēte apgalvoja, ka uz dzīvi un cilvēkiem jāskatās labvēlīgi, jo īgna, aizdomu pilna, aizspriedumaina cilvēka skats nespēj uztvert būtisko, bet tikai ārējo un vairāk arī negatīvo.
Gētes pati augstākā problēma ir dzīve, kas prasa, lai zinātne, māksla, dzeja, filozofija kalpotu tai, lai pašķirtu ceļu tās pilnvērtīgai dzīvošanai.
Gētes personību stipri ietekmēja B.Spinoza, Didro, Ruso, Kants. Gētes dabiskā vienkāršība – visskaistākā īpašība. Gētem visu mūžu bijuso tieksme uz estētisko, godbijība pret visaugstāko svēto.
Gēte mirst 1832. gada 22. martā. 18. gs. 80-tajos gados iepazīstas Gēte ar Šarloti fon Šteinu un iemīlas tajā. Viņa kļūst par saprotošu daraugu un padomdevēju J.V.Gētem.
J.V.Gēte rakstījis dzeju gan par dabas tēmām (“Gājēja dziesma naktī”), gan par mīlestību (“Romas elēģijas”, “Rietumu-austrumu dīvāns”). Gēte sarakstījis arī romānu “Vilhelms Meistars”, autobiogrāfiju “Poēzija un īstenība” un vairākas drāmas: “Ifigēnija”, “Torkvato Taso”, “Fausts”.
…
