IEVADS
Filozofijas lekcijās dzirdēju, ka pasniedzējs, stāstot par dažādiem filozofiem, lietoja vārdu ģēnijs. Teica, ka šie cilvēki ir ģeniāli, jo viņu uzrakstītie darbi un domas ir ģeniāli. Ikdienā bieži dzirdu, ka studenti viens otram saka : „ Tu taču esi ģēnijs, kā tev tāda ideja ienāca prātā!” Vai tas nozīmē, ka katrs no mums var būt ģēnijs un var tikt pielīdzināts tik ģeniāliem cilvēkiem kā Denī Didro, Gēte vai Mocarts? Protams, ka nē.
Mana referāta mērķis ir uzzināt, kas tad īsti ir ģeniāls cilvēks, kā par viņu var kļūt- vai ģenialitāte ir iedzimta, vai to var iegūt attīstot savas domāšanas spējas. Cik ģenialitāte „izmaksā” ģēnijam un apkārtējiem? Kā var atšķirt ģēniju no vienkārši talantīga cilvēka? Lai atrastu atbildi uz visiem šiem jautājumiem, es izmantoju dažu ģēniju atstātos darbus, kuros viņi paši raksta par ģenialitāti. Tie ir Denī Didro, Šopenhauers un Lombrozo darbi.
ĢĒNIJS DIDRO IZPRATNĒ
Lai uzzinātu D.Didro kunga domas, kas tad ir ģēnijs, izlasīju viņa ģeniālo darbu „Ramo brāļadēls”. Šis darbs ir uzrakstīts dialoga veidā, kas ir izveidojas starp filozofu( tas varētu būt pats Didro) un Ramo, kurš nicina viduvējības. Viņš uzskata, ka tikai ģēniju darbība var būt uzmanības vērta. Tajā pašā laikā abi sarunas dalībnieki ir vienisprātis, ka ģēniji bieži vien ir vienpusīgi, stūrgalvīgi, nesaticīgi, nereti arī skaudīgi, ķildīgi, arī ar citām rakstura īpašībām apveltīti ļaudis, kas sagādā daudz ciešanu saviem tuviniekiem.
Taču secinājumi, ko no šāda konstatējuma par ģēniju rakstura un sabiedriskās lomas pretrunīgumu izdara katrs no abiem sarunas dalībniekiem, krasi atšķiras. Ramo brāļadēls uzskata, ka ģēnijus viņu slikto īpašību dēļ, kā arī nekārtību dēļ, ko rada viņu rosinātie jauninājumi, vajadzētu likvidēt, toties filozofs pievērš uzmanību faktam, ka ģēniji dara godu savai tautai un savam laikmetam. Viņš salīdzina ģēniju ar koku, kas noēnojis sīkos stādiņus savā pakāje, bet virsotni ceļ līdz padebešiem un nes brīnišķus augļus.
Filozofs atgādina, ka Ramo brāļadēls kādreiz pats bijis izmisis, ka ir tikai ikdienišķs cilvēks, nevis ģēnijs, un daudzi cilvēki, kas ģēnijus nīst, paši pretendē uz ģenialitāti. Bet arī filozofa domu gaita, ja to līdz tālākām konsekvencēm turpina vienu pašu, nedod problēmas risinājumu. Ja jau ģēnijs ir it kā koks, kas noēno augus savā apkārtnē, tad man rodas jautājums: kas notiktu tad, ja ģēniju būtu vairāk? Vai tad netiktu noēnota visa tauta? Vai sabiedrība, kura būtu palikusi vienīgi nepraktiskie, nesaticīgie un nenovīdīgie ģēniji, neaizietu bojā? Vajadzētu domāt par maksimālo ģēniju skaitu sabiedrībā!
…
