Bioloģija ir zinātne par dzīviem orgāniem. Bioloģija ir sadalīta vairākos virzienos. Botānika pēta augu organismu- to uzbūvi, funkcijas, daudzveidīgumu un sistemātiku.
Cilvēku fizioloģijas, anatomijas un higiēnas nozare pēta cilvēka ķermeņa uzbūvi un funkcijas.
Zooloģija pēta dzīvnieku valsti. Lai cik būtu bioloģijā pētniecības virzienu, bet visos pētījumos ir viena kopējā saistošā īpašība – tā ir dzīvība.
Kas tad ir dzīvība? Ar ko dzīvais atšķiras no nedzīvā?
Daudzus gadsimtus zinātnieki mēģināja atrisināt “dzīvības mīklu.” XVIII un XIX gadsimtā zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka tas ir “dzīvības spēks.” Iedziļinoties visos secinājumos, ko deva šie pētījumi, nonāca pie slēdziena, ka dzīvības spēks nav nekas cits kā dievišķīgs pirmsākums.
Lai pareizi noteiktu cilvēka vietu dabā, dzīvē un sabiedrības attīstībā, jautājumam par cilvēka izcelšanos nepieciešama zinātniska pieeja. Jautājums par cilvēka izcelšanos vienmēr bija jautājums, kurš interesēja visos gadsimtos.
Ziemeļu tautas par saviem senčiem uzskata briedi un lāci.
Siltzemju tautas ticēja, ka cilvēks radies no mitras zemes, saules siltuma ietekmes. Līdz ar reliģiju un tās izplatīšanos radās mācība par dieva radītu cilvēku, kurš sastāv no dvēseles un miesas.
XVIII gs. sākumā zinātnes attīstības gaitā uzkrājušies pierādījumi par cilvēka un dzīvnieka uzbūves līdzību. Parādījās ceļotāju pirmie ziņojumi par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
Linnejs nevarēja atrast cilvēkiem citu vietu dzīvnieku valsts sistēma, kā vien līdzās pērtiķiem. Atzinums, ka pastāv līdzība starp cilvēkiem un dzīvniekiem, jo vairāk to tuvais pārvietojums sistēmā, uzvedināja uz jautājumu: vai tikai tiem nav arī kopīga izcelšanās? …
