Cietie diski tika ieviesti 1950 gados. Pirmie diski bija lieli, līdz pat 50cm diametrā un informāciju glabāja tikai pāris megabaitos. Tiem tika dots nosaukums ”Fiksētie diski” (fixed disks) vai ”Vinčesteri”. Vēlak tika pazīti kā ”cietie diski”. Cietajiem diskiem ir cietas plates, kuras pārklātas ar magnētisku vielu, atšķirībā no mīkstajām plastiskajām platēm disketēs.[1]
1.2. Cietā diska progress
1956 - IBM cieto disku 350 pirmajā sērijas uz IBM 305 RAMAC. Piedziņa bija kaste izmēralielā ledusskapī un bija svars 971 kg, un kopējo atmiņas apjomu 1950 dzīvoja tā ir tīra dzelzs plāns diski ar diametru 610 mm bija apmēram 5 miljoni 6 bitu baiti (3,5 MB attiecībā uz 8-bitu baiti).
1980 - pirmais 5,25 collu Winchester, Shugart ST-506, 5 MB.
1981-5,25 collu Shugart ST-412, 10 MB.
1986 - standartu SCSI, ATA (IDE).
1991 - Maksimālā jauda ir 100 MB.
1995 - maksimālā ietilpība ir 2 GB.
1997 - maksimālā ietilpība ir 10 GB.
1998 - Standarti UDMA/33 un ATAPI.
1999 - IBM izlaidumi Microdrive jaudu 170 un 340 MB.
2002 - Standard ATA/ATAPI-6 un uzglabāšanas ietilpību virs 137 GB.
2003 - rašanos SATA.
2005 - maksimālā ietilpība ir 500 GB.
2005 - Standard Serial ATA 3G (vai SATA II).
2005 - rašanās SAS (Serial Attached SCSI).
2006 - izmantošana perpendikulāra reģistrācijas metodi tirdzniecības diskus.
2006 - pirmais "hibrīda" cieto disku, kas satur bloku flash atmiņu.…
