Pēc autora domām, gan Z. Bžezinskis, gan H.Dž. Makinders pareizi aprakstīja Centrālāzijas reģiona ģeopolitisko stāvokli un tā iekšējās problēmas, tikai abi viņi izdarīja nepareizos secinājumus attiecībā uz ilgtermiņa perspektīvu. Viena lieta (un tur ir taisnība), ka Centrālāzijas reģions ir stratēģiskais placdarms, no kura var ietekmēt Tuvos Austrumus, Irānu, Pakistānu un Indiju ar visādu līdzekļu palīdzību – militārajām bāzēm, transporta ceļiem vai cauruļvadiem. Cita lieta (un šeit slēpjas kļūda) ir, ka lielvalstis obligāti tieksies pēc dominances Centrālāzijas reģionā, jo tas piešķir kaut kādu varu pār Eirāzijas kontinentu nākotnes perspektīvā, tomēr empīriskie dati apšauba šādu apgalvojumu.
Abi autori viennozīmīgi atdod uzvaru Krievijai, jo tai ir ļoti ciešas saiknes ar Centrālāziju vēstures, ekonomikas, politikas ziņā. Atšķirībā no ASV vai Ķīnas, Krievijas klātbūtne tur ir jūtama gadsimtiem ilgi, viņa ir galvenais pretendents uz dominanci. Bet, kā savos darbos atzīmē krievu autori, Krievijai nebija un nav nekādas stratēģijas attiecībā uz Centrālāzijas reģionu, Krievijai ir tikai šauras politiski ekonomiskās intereses, kura tā īsteno galvenokārt caur divpusējo sadarbību.50 Jā, pēc 2000. gada Krievija paplašināja savu klātbūtni reģionā, bet atklāti turpināja savu iepriekšējo politiku – saglabāt status quo. Tā neiesaistās reģiona „demokratizācijā”, etniskajos konfliktos, „ūdens karos”, bet spiež Centrālāzijas valstis akceptēt „izdevīgus” ekonomiskus projektus, atklāj kara bāzes demonstrācijas pēc, kontrolē valstu militāro infrastruktūru. Krievija nav ne atbilstošo spēku, ne vēlmes iegūt pārākumu reģionā, un ir šaubas par to, ka kāda cita lielvalsts to vēlas darīt.51 M. Hess pareizi norādīja uz iemesliem – Centrālāzijas reģions ir tālu no ekonomikas centriem, investīcijas neatpelnīsies tuvākajā laikā, iesaistīšanās demokratizācijā sarežģītajā etniskajā vidē iedragās tā trauslo stabilitāti, kā arī nestabilo kaimiņvalstu reakcija būs diezgan asa un neparedzama.
Tomēr Krievijas spēja prognozēt iekšējo situāciju Centrālāzijā un nodrošināt sev labvēlīgos apstākļus draudzības un partnerības stiprināšanai ir aprobežota. Kā 2007. gada oktobrī rakstīja vadošais Krievijas pētnieks Aleksejs Malašenko, nekas negarantē to, ka visi noslēgtie līgumi patiešām īstenosies praksē: 1. Centrālāzijas valstīm ir iespēja brīvi iegādāties tennoloģijas (ieročus) no citiem partneriem; 2. nav zināms, kā izturēsies pret Krieviju un reģionālajām organizācijām jauna Centrālāzijas līderu paaudze; 3. sabiedrība un elites neuztver Krieviju kā drošu partneru, tām ir raksturīga orientēšanās uz daudzpusējo sadarbību.52 Līdz ar to šīs problēmas traucē izstrādāt pat kaut kādu action plan pret katru Centrālāzijas valsti, jo kopējo projektu pastāvēšana ir atkarīga no iekšpolitiskās situācijas.
Un iekšpolitikā dominē tāds problēmu komplekss, aptverot kuru, kļūst saprotams, kāpēc lielvalstīm ir tikai sektorālās intereses Centrālāzijas reģionā, kā raksta M. Hess. Tajā plaukst etnosociālās pretrunas, korupcija, neefektīva ekonomiskā stratēģija, pieauguša atkarība no ārzemju kapitāla, autoritārisma tendenču nostiprināšanās, cilvēktiesību un brīvību apspiešana, ekstrēmisma pieaugums, neatrisināti teritoriālie strīdi, elitu savstarpējā ekonomiskā un politiskā cīņa, pretenzijas uz reģionālo līderību utt.53 Un tikai kad pašas reģiona valstis un to jauna politiskā elite sāks īstenot iekšpolitiskās sociālās reformas, ar Rietumu palīdzību vai bez tās, Centrālāzija var patiešām ieņemt pasaules stratēģisko svarīgumu.
…
