Cariskās Krievijas krimināltiesību un Latvijas Republikas 1933.gada Sodu likuma raksturojums

Savukārt soda sankcijas par katru no tiem tika grozītas (piemēram, par smagu noziegumu tika piemēroti spaidu darbi, bet par noziegumu tika piemērots pārmācības nams vai cietums). Spaidu darbos notiesātie vairs nezaudēja savas civiltiesības, bet gan zaudēja tiesības uz pensiju un spēju iegūt dažus amatus, kā arī apbalvojumus. Ja noziegums nebija ļaunprātīgs, tad šīs tiesības varēja atgūt pēc 15 gadiem pēc soda izviešanas no spaidu darbiem, pamācības nams – 10 gadi un cietums – 5 gadi. Likumā tika paredzēts noilguma termiņa pagarinājums, piemēram, smagiem noziegumiem 15 gadi, dienesta pārkāpumiem 2 gadi. 1933. gada Sodu likumā tika paredzēts arī sods par noziegumiem, kas izdarīti reibumā, ievietojot vainīgo ārstniecības iestādē. Tajā pašā laikā personu nevarēja sodīt, ja šī persona nezināja par nodarījuma sodāmību, kas ir pretrunā ar mūsdienās pastāvošiem normatīviem aktiem krimināltiesību jomā. 1933. gada Sodu likumā parādījās vainu mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, piemēram:
- Vainu mīkstina - nepilngadība;
- Vainu pastiprina – atkārtots noziegums, recidīva gadījumā.
Ar 1933. gada Sodu likuma ieviešanu tika atcelts likuma atpakaļejošas darbības spēks. 1933. gada Sodu likums paredzēja arī sodāmību par noziegumiem, kuri izdarīti tīši vai arī neuzmanības dēļ. Tika piemēroti bargāki sodi par dienesta noziegumiem, tādiem kā kukuļņemšana, dokumentu un vērtspapīru viltošana.
1933. gada Sodu likums lielākā mērā tika pielāgots Latvijas apstākļiem, tas tika modernizēts, tomēr tas nevarēja paredzēt visu iespējamo noziegumu smagumu, un līdz ar to likumā izteikti trūka bargu sankciju par atsevišķiem smagiem noziegumiem. 1933. gada Sodu likums bija spēkā līdz 1940. gada 26. novembrim, kad tā vietā stājās spēkā KPFSR kriminālkodekss.

…