Nobeigums.
Analizējot procesus pasaulē pēc Otrā pasaules kara ASV politiķis H.Kisindžers pievērsa savu uzmanību ASV ārpolitikas doktrīnām un notikumus traktē no amerikāņu viedokļa. Starptautisko politiku viņš lielā mērā skata caur ASV ārpolitiskiem uzskatiem, taču arī kritizē tā laika politiķu darbību diezgan pamatoti. Lielu vērību H.Kisindžers savā monogrāfijā „Diplomātija” piegriež H.Trumena administrācijas realizētās komunisma savaldīšanas politikas principu izcelsmei, izstrādei un analīzei.
Aukstais karš un tajā laikā īstenotā antikomunistiskā politika turpinājās vairāk nekā 40 gadus. Pēckara starptautiskajās attiecībās apskatītā H.Trumena politika atšķīrās no T.Rūzvelta politikas, kurš bija iestājies par vienotu starptautisko kārtību pasaulē, kas savukārt balstītos uz kolektīvo drošības sistēmu, kur priekšgalā būtu ASV, Lielbritānija, PSRS un Ķīna. Taču pēc H.Kisindžera domām šī ideja jau tika noraidīta Potsdamas konferencē.
Bipolārajā pasaulē vienīgā reālā politika bija ASV izveidotā savaldīšanas politika. Šī politika savā ziņā bremzēja PSRS ekspansiju, izglāba daudzas nācijas un tautas no sovjetizācijas un ļāva nosargāt Rietumu demokrātisko valstu aizstāvēto ekonomiskās un politiskās sistēmas modeli. Šī politika prasīja arī no ASV un citām Rietumu valstīm lielu spēku. Pretim stāvēšana radīja lielus militāros izdevumus, bruņošanos, iesaistīšanos daudzos konfliktos, ievērojamus materiālos un cilvēku zaudējumus. Šīs politikas rezultāti ilgu laiku bija pretrunīgi, jo PSRS neatteicās no agresivitātes, nemainīja savas totalitārās sistēmas būtību.
Savaldīšanas politika ar tās izvirzītajiem mērķiem savā ziņā ir uzskatāma par utopisku politiku. Tā lielā mērā ierobežoja ASV diplomātiskās aktivitātes iespējas, atstājot reaģēšanas funkcijas uz kārtējiem PSRS izaicinājumiem, kā, piemēram, Berlīnes krīze, Korejas karš, Vjetnamas konflikts.
ASV vēstnieks Dž.Kenans savā laikā uzskatīja, ka „Rietumu demokrātiskās valstis PSRS uzskata par sev naidīgu, līdz ar to Amerikai jābūt gatavai ilgstošai cīņai, jo tās koncepcijas par pasaules kārtību ir gluži pretējas PSRS pieejai. ASV mērķis ir kopējiem spēkiem panākt galīgo sabrukumu.”1 Pamatojoties uz šo stratēģiju tad tika izstrādāta Trumena doktrīna, Maršala plāns, izveidots NATO. ASV uzsvēra savu globālo lomu pasaulē. Tās politikas pamatā bija padomju sistēmas pārveidošana un nevis spēku līdzsvarošana.
Būdama līdere Rietumu pasaulē, ASV centās nodrošināt savu pārākumu pār PSRS. Šajā ziņā ASV īpaši nerēķinājās ar Eiropas specifiskajām interesēm. H.Kisindžers savā darbā „ Diplomātija” īpašu vērību piegriezis arī savaldīšanas politikas dilemmām - Berlīnes krīzēm, Korejas karam, Vjetnamas konfliktam, kā arī citiem notikumiem. H.Kisindžers uzskata, ka Korejas karš bija kā abpusējs pārpratums no karā iesaistītajām pusēm. Tā ir pazīstama koncepcija Rietumu historiogrāfijā. ASV šo konfliktu izprata kā izaicinājumu tās pasludinātajiem principiem, jo ASV patiesībā nebija domājusi iesaistīties Korejas problēmā.
Lai noregulētu starptautiskās attiecības, pēc H.Kisindžera domām, tika palaistas garām citas labas izdevības. …
