Lielbritānija starpkaru periodā
1921.g. tika panākta vienošanās par to, ka Īrijas D-daļa kļuva par Īrijas brīvvalsti un ieguva domīnijas statusu, bet Z-Īrija palika Lielbritānijas pārvaldībā.. 1937.g. D-Īrija kļuva par neatkarīgu Īrijas republiku.
Koalīcijas valdība novājinājās. 1922.g. oktobrī notika vispārējas vēlēšanas, kurās konservatīvie pameta koalīciju un nolēma cīnīties atsevišķi. Loids Džordžs – premjerministrs - atkāpās no amata. Vēlēšanās pārsvaru guva konservatīvie un tika sastādīta to valdība. Pēc Bonara Lova nāves premjerministra krēsls tika piedāvāts bagātajam rūpniekam Boldvinam, kurš izrādījās viltīgs un gudrs politiķis. Ar viņa stāšanos premjerministra amatā Lielbritānijā sākās jauns, rāmāks un mērenāks periods.
Pēc brīvās tirdzniecības aizliegšanas un protekcionisma ieviešanas 1923.g. decembrī notika jaunas vēlēšanas, kurās konservatīvie zaudēja daudzas vietas parlamentā. Boldvina valdība vēl pāris nedēļas noturējās, bet janvārī cieta sakāvi un leiboristu līderis Makdonalds izveidoja valdību.
Leiboristu valdība nāca pie varas 1924.g. janvārī, bet tai nebija varas, jo liberāļu opozīcija jebkurai leiboristu darbībai automātiski nozīmētu valdības krišanu, tādēļ dziļas pārmaiņas nebija iespējamas. Iekšpolitikā valdības galvenais sasniegums bija likums par valdības dotāciju palielināšanu pašvaldībām, kuras būvēja lētās īres mājas. Tā tika novērsts dzīvokļu trūkums. Tika samazināti arī nodokļus un valdības izdevumus. Politika britus visumā apmierināja un bija tiem izdevīga. Rudenī valdība krita un tika sarīkotas parlamenta vēlēšanas, kurās uzvarēja konservatīvie.…
