Ar apzīmējumu antīkā filozofija mūsdienās saprot filozofu mācības, kas veidojušās Senajā Grieķijā un sengrieķu kultūras vidē, kā arī senajā Romā antīkās kultūras ietvaros.
Antīkās filozofijas sacerējumi gan tematikas ziņā, gan arī iztirzāto problēmu ziņā nav šķirami no antīkās literatūras un mitoloģijas, no vēstures un dabaszinātnes – plašākā nozīmē – no sabiedrības saimnieciskās un sabiedriskās dzīves, kā arī no dzīvesveida kopumā.
Darbā es aplūkošu antīko filozofiju, tās posmus, iezīmes, meklējumus un domāšanu. Šajā sakarā tiks apskatīta arī Milētas skola un viens no antīkajiem filozofiem – Platons.
Tiks izmantoti vairāki literatūras avoti, kas sniegs plašu ieskatu par šo tematu.
Darba mērķis ir izprast antīko filozofiju kopumā un iepazīties ar vienu no tās filozofiem – šajā gadījumā ar Platonu, kurš, manuprāt, ļoti labi raksturo šo filozofijas periodu un filozofiju kopumā.
Antīkās filozofijas vēsturi var iedalīt šādos periodos:
1.posms – 6. gs. – 5. gs. 2.puse p.m.ē. – pirmssokrātiskais jeb natūrfilozofiskās un kosmoloģiskās problemātikas posms. Tajā iekļaujas Milētas skola, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola, Empedokls, Anaksagors, Dēmokrits;
2.posms – 5. gs. 2. puse p.m.ē. – sokrātiskais posms: interese par cilvēku, viņa apziņu. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrats, sokratiskās skolas.…
