A.Kamī darbā „Mēris” stāsts ir par mēra epidēmiju, kas negaidot pārņēmusi Francijas pilsētu Orānu. Aprīlī Orānas iedzīvotāji arvien vairāk un vairāk pamana beigtas un mirstošas žurkas uz ielām, kāpņu telpās un citās sabiedriskās vietās. Panika izplešas viscaur pilsētas iedzīvotājos, jo satraucošā aina – mirstošās žurkas un līķi ko tās atstāj aiz sevis, ar vien vairāk paliek ikdienišķa parādība. Tas viss sākas pirms cilvēki sāk saslimt ar neizprotamu slimību. Ārsts secina, ka šī slimība ir mēris, bet varas institūcijas to tik ātri nevēlas pieņemt. Kad ir pagājis jau manāms laiks un pilsēta tik pat kā ir mēra izpostīta, pilsētā pasludina karantīnu.
Mērim beidzoties, izdzīvojušie Orānas iedzīvotāji, kā jau var iedomāties, reaģē dažādi. Bet pirms autors lasītājam dod iespēju atslābināties un izlasīt romāna beidzamo daļu, Kamī atgādina – lai gan mēris ir pametis Orānu, baciļu mikrobi ir tikai iesnaudušies miegā. Mēris var atgriezties jebkurā brīdī.. .
„..mēra bacilis, nekad nemirst, nekad nepazūd, tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā..”
…
