Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības

Ģi­me­ne ir vis­sva­rī­gā­kais mū­su dzī­ves pie­pil­dī­jums, kas tiek sa­sniegts tad, kad cil­vēks jū­tas ga­tavs ra­dīt pēc­nā­cē­jus un tur­pi­nāt cil­vē­ces at­tīs­tī­bu . Jau iz­se­nis cil­vēks tie­cies pēc tā­das ko­pī­bas, kur bū­tu vie­no­ti tu­vā­kie un mī­ļā­kie ļau­dis. Se­nat­nē cil­vē­ki ap­vie­no­jās lie­lās ļau­žu gru­pās, tā sau­ca­ma­jos, ba­ros, kur viens par ot­ru rū­pē­jās, aiz­sar­gā­ja. Pro­tams, bi­ja ba­ra va­do­nis, ko šo­dien var sa­lī­dzi­nāt ar ģi­me­nes gal­vu – tē­vu.
Ģimenei ir ļoti liela nozīme gan bērnu, gan vecāku dzīvē. Kat­ra dzī­vai ra­dī­bai ir tie­sī­bas un pie­nā­ku­mi. Arī bēr­nam ir tie­sī­bas un pie­nā­ku­mi, kas jā­pil­da, lai va­rē­tu piln­vēr­tī­gi iz­dzī­vot sa­vu dzī­vi no dzim­ša­nas. Pa­sau­lē un Lat­vi­jā ir vir­kne nor­ma­tī­vo ak­tu (tie­sī­bu), kas aiz­stāv, pa­sar­gā un uz­liek pie­nā­ku­mus da­žā­dām ļau­žu gru­pām, to star­pā ir arī bēr­ni. Jau­tā­ju­mi, kas sais­tī­ti ar bēr­niem ir se­viš­ķi ak­tu­āli un rū­pī­gi ap­ska­tī­ti. Cil­vēks ir iz­vei­dots tā, ka vi­sa vi­ņa bū­tī­ba un jū­tas ir sais­tī­tas ar līdz­cie­tī­bu, tas ir, tie­cas pa­lī­dzēt vā­jā­kam, ne­aiz­sar­gā­tam, ma­zā­kam.…