Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
14,20
Ietaupījums:
2,27 (16%)
Cena ar atlaidi*:
11,93
Pirkt
Identifikators:101108
Vērtējums:
Publicēts: 10.06.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Prognozēšana ekonomikā un uzņēmējdarbībā ir paņēmiens ar kura palīdzību var sakārtot procesus, minimizēt varbūtības faktoru ietekmi ekonomikā, kā arī pieņemt pareizus lēmumus, ņemot vērā esošos perspektīvas un nākotnes apstākļus. Prognozes dod informāciju par nākotni, par iespējamo faktoru ietekmi. Uz to pamata izvēlas kā tagadnes, tā arī nākotnes rīcības veidus, pieņem lēmumus. Tieši no pareizas prognozēšanas metodes izvēles ir atkarīga gan uzņēmuma attīstība, gan konkurētspēja dzīvotspēja. Prognozēšanas mērķis ir samazināt nenoteiktību par pētāmā objekta attīstību nākotnē, kuru var sasniegt, sagatavojot informāciju zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanai, analizējot iespējamās lēmumu īstenošanas sekas.
Prognozēšanas procesā jārealizē sekojoši uzdevumi:
jāpēta objekta raksturs un īpatnības, jānosaka objekta attīstības tendences;
jāpēta un jānovērtē objekta savstarpējās sakarības ar citiem objektiem un procesiem;
jāuzzin ekspertu viedokļi par pētāmā objekta attīstības iespējām;
jānosaka varbūtējie objekta attīstības ceļi, to realizācijas termiņi, problēmsituācijas un pretrunas;
jāpēta sekas, kuras iespējamas, realizējot to vai citu lēmumu par objekta attīstību u.c.
Prognozēšana ir viena vai vairākas matemātiskas vai loģiskas operācijas, virzītas uz konkrēta rezultāta sasniegšanu prognožu izstrādāšanas gaitā. Prognozēšanas metode ir prognozēšanas objekta pētīšanas paņēmiens.
Pamatotu kompleksu prognožu izstrādei nepieciešama informāciju par pētāmo objektu un praktiski visiem šo objektu ietekmējošiem faktoriem. Speciālisti, kuri nodarbojas ar prognozēšanu, bieži sūdzas par informācijas trūkumu, bet, kā izriet no teorētiskās kibernētikas zinātne par vadīšanas sistēmām, metodēm un līdzekļiem (mašīnās, dzīvos organismos, cilvēku sabiedrībā), nekad nav iespējams savākt pilnu informāciju par visiem objekta atbilstības aspektiem. Tomēr prognozējot būtību vēlams izmantot informāciju pēc iespējas plašākā aspektā.
Prognozēšanas informatīvo bāzi veido uz pagātni vērsti dati par pētāmo objektu, par līdzīgiem objektiem, par tiem procesiem, kas atrodas mijiedarbībā ar pētāmo objektu, kā arī ekspertu spriedumi par objekta līdzšinējo attīstību un tā varbūtējiem attīstības ceļiem nākotnē.
Lai izvēlētos metodes un paņēmienus, jāņem vērā minētie raksturojumi:
1.Evristiskie raksturojumi, kas ir atkarīgi no pieņēmumiem, no lietošanas pieredzes un metodes atbilstības konkrētiem uzdevumiem, kā arī no rīcībā esošiem datiem.
2.Statistiskie raksturojumi, kas ir pamatoti uz faktiskās attīstības salīdzināšanu ar prognozi.
3.Ekonomiskie raksturojumi.

Prognožu klasifikācija
Īsumā aprakstīsim prognožu klasifikāciju. Atkarībā no tā, vai noteikts objekta attīstības mērķis, prognozes iedala:
deskriptīvās (prognozējamā objekta iespējamo stāvokļu noteikšana nākotnē, ievērojot tā attīstības inerci);
normatīvās (prognozējamā objekta iespējamo stāvokļu, kuri noteikti iepriekš, sasniegšanas ceļu un termiņu noteikšana).
Vadoties pēc prognozēšanas uzdevumiem, prognozes iedala:
kvalitatīvās (pircēju, tirdzniecības darbinieku aptaujas un ekspertu vērtējumi);
kvantitatīvās jeb skaitliskās
punkta (prognozes, kas dotas kāda rādītāja vērtības veidā);
intervāla (prognozes, kas dotas ticamības intervāla veidā, ņemot vērā prognožu īstenošanas varbūtību).
Prognozes iedala arī pēc prognozēšanas horizonta lieluma:
operatīvās (prognozes laika periodam līdz vienam mēnesim);
īstermiņa (prognozes laika periodam līdz vienam gadam);
vidējā termiņa (prognozes laika periodam no viena līdz pieciem gadiem);
ilgtermiņa (prognozes laika periodam ilgākam nekā pieci gadi).
Prognozes izšķir arī, vadoties pēc pētāmā objekta specifikas, piemēram, var izstrādāt nozaru, starpnozaru, teritoriālās-nozaru, starptautiskās utt. prognozes.
Prognozēt var izmantojot:
1.Laika rindu analīzi, kas pēta laika sakarības sastāvdaļas: trendu, ciklu, sezonalitāti un gadījuma komponentus.
2.Tīkla metodi, kuru pielieto gandrīz visās lēmumu pieņemšanas situācijās – gan novērtēšanā, gan prognozēšanā.
3.Regresijas metode, ko lieto ietekmējošu faktoru meklēšanā.
4.Jūtīguma analīze, kuras mērķis ir faktoru iedarbības uz galveno rādītāju salīdzināšana.
5.Tirgus testēšana.
6.Imitācija ir tirgus modeļa izstrāde un lietošana.
7.Koeficentu metode novērtē patēriņa līmeni, pamatojoties uz standartiem, stingri noteiktām sakarībām.

Prognožu izstrādāšanas galvenie principi
1)Sistemātiskums – prognožu un prognozēšanas fona (pētāmā objekta būtiskāko ārējo apstākļu un faktoru kopums) savstarpējās saistības nodrošināšana. Neviens objekts nedrīkst būt apskatīts izolēti no pārējiem. Viena no šī principa realizācijas ceļiem ir prognozēšanas fona analīze, kurā ietilpst pārējie objekti un sakarības. Kas nosaka pētāmā objekta eksistenci un funkcionēšanu;
2)Prognožu variantu izstrādāšana, vadoties pēc prognozēšanas mērķa, uzdevumiem un prognozēšanas fona;
3)Nepārtrauktības princips – prognožu koriģēšanas iespēja, gadījumā, ja iegūti jauni dati par objektu vai prognozēšanas fonu, jo jebkura sistēma atrodas pastāvīgā attīstībā, pilnveidojas, paliek sarežģītāka;
4)Verifikācijas princips – prognožu ticamības, pamatotības, precizitātes un lietderības noteikšana
5)Objekta specifikas ievērošana. Šī principa neievērošana noved pie neprecīzām, pat kļūdainām prognozēm, kā rezultātā var tikt pieņemti nepareizi lēmumi;
6)Alternatīvo prognožu variantu īstenošanas seku novērtēšana. Jebkurš objekts nākotnē var attīstīties dažādi. Katrs no attīstības ceļiem atšķiras ar resursu patēriņu, sagaidāmo efektu, kā arī to īstenošanas negatīvajām sekām, piemēram, ekoloģijā. Tāpēc, izvērtējot alternatīvos attīstības ceļus, obligāta ir loģiskā variantu analīze un to skaitliskais vērtējums. Šī principa aktualitāte ir atkarīga no tā, kādā agregācijas līmenī atrodas pētāmais objekts, piemēram, ja šis objekts ir tautsaimniecības komplekss, tad šā principa ievērošana kļūst sevišķi svarīga, jo nepamatotu lēmumu īstenošana negatīvi ietekmē visas tautsaimniecības nozares;
7)Rentabilitātes princips – no prognožu izmantošanas iegūtajam ekonomiskajam efektam jāpārsniedz to izstrādāšanas izmaksas;

Prognozēšanas etapi
1.Pirmsprognozēšanas etaps. Prognozējamā objekta, mērķa un uzdevumu, prognozēšanas horizonta noteikšana – problēmas identifikācija. Objekta struktūras analīze var notikt detalizētu, atsevišķu elementu apvienošanas ceļā un iedziļinoties struktūrā, pārejot no kopējiem rādītājiem uz detalizētākiem.
2.Retrospekcija. Etaps, kurā tiek pētīta prognozējamā objekta attīstība, prognozēšanas fons un iegūts to sistematizēts apraksts.
3.Prognozēšanas diagnoze. Prognozējamā objekta attīstības tendenču noteikšana, prognozēšanas modeļu un metožu izvēle jeb izstrādāšana, kā arī eksperimentāla šo modeļu un metožu pārbaude.

Prognozēšanas metodes var kombinēt dažādos veidos, piemēram, statistiskās un ekspertmetodes. Izmantoto metožu dažādība un kvalitatīva apvienošana sekmē dziļāku objekta izpēti un nodrošina pamatotāku prognožu iegūšanu. Prognozēšanas procesā vēlams pāriet no vienkāršākām uz sarežģītākām metodēm: tendences analīze, ekspertvērtējumi ---- daudzfaktoru korelācijas (savstarpēja sakarība, atbilstība) un regresijas analīze ---- ekonometriskie, normatīvie un bilanču modeļi ---- optimizācijas modeļi ---- imitācijas un spēļu modeļi.

4.Prospekcija. Prognožu izstrādāšana, balstoties uz prognozēšanas diagnozes rezultātiem.
5.Prognožu verifikācija. Prognožu ticamības un precizitātes vērtēšana.
6.Nepieciešamības gadījumos var realizēt prognožu koriģēšanu jeb precizēšanu, piemēram, balstoties uz papildus pētījumiem un informāciju.

Prognožu kvalitāti galvenokārt nosaka:
savlaicīgums jeb operativitāte;
sabalansētība tautsaimniecības mērogā;
prognožu izstrādāšanas izmaksas, laika patēriņš, darbietilpība;
iespēja noteikt attīstības iespējamos variantus, to izvēles kvantitatīvo un kvalitatīvo pieeju vienotība;
prognožu izmantošanas iespējas un lietderības lēmumu pieņemšanas procesā;
prognožu precizitāte, kuru parasti vērtē ar prognozes kļūdu.

Parasti prognozes kļūdu nosaka, novērojot prognozes novirzes no objekta faktiski sasniegtā stāvokļa. Šādas prognozes kļūdas traktējums ne vienmēr atspoguļo prognozēšanas efektivitāti, jo reālo attīstību lielā mērā nosaka pieņemtie lēmumi un to realizācijas apstākļi. Būtiskie prognozes kļūdas cēloņi ir objektam neadekvātu metožu, modeļu izvēle vai izstrādāšana un neprecīza vai nepietiekama informācija.
Prognozēšanas metožu izvēle un prognožu kvalitātes novērtēšana kļūst pamatotāka, ja pielieto diferencētu pieeju pasīvu un aktīvu prognožu izstrādāšanā. Ja pasīvi novēro prognozējamo procesu un pieņem, ka attīstības tendence saglabāsies arī nākotnē, tad iespējams prognozēt, ekstrepolējot atrasto trendu. Salīdzinoši pasīvās prognozēšanas metode ir visplašāk pielietotas. Pasīvās prognozēšanas metodes var lietderīgi izmantot prognozēšanas pirmajos etapos – informācijas sākotnējā apstrādē, kā arī aktīvajā prognozēšanā. Šī procesa īstenošanā notiek zinātniski pamatota mērķtiecīga galvenās attīstības tendences korekcija.
Protams, viennozīmīgi nevar nošķirt aktīvās un pasīvās prognozes, jo aktīvās prognozēšanas rezultāts var būt pasīva prognoze un otrādi. Jautājumi par prognožu aktivitātes pakāpi var izskatīt tikai saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesu, noskaidrojot, cik lielā mērā prognozes ir ņemtas vērā lēmumu pieņemšanā. Tikai caur lēmumu realizāciju, prognozes ietekmē pētāmā objekta attīstību. Tātad, prognozes, kuras tieši vai netieši ietekmē pētāmā objekta attīstību, sauksim par aktīvām prognozēm. Prognožu lietderība un līdz ar to arī aktivitātes pakāpe atkarīga no izmantojamām prognozēšanas metodēm, tāpēc galvenā uzmanība jāpievērš prognozēšanas procesam. Ja šajā procesā izmanto tikai pasīvās prognozēšanas metodes, tiks pārvērtēta inerces loma un samazināta iespēja regulēt un paātrināt objekta attīstību. Ja tiek pārvērtēta normatīvo elementu nozīme, var izstrādāt prognozes, atrautas no reālajām attīstības tendencēm un likumsakarībām. Pamatota aktīvās un pasīvās prognozēšanas metožu izvēle atkarīga no pētāmā objekta attīstības īpatnībām. Prognozēšanas perioda garuma un sākotnējās informācijas kvalitātes. …

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −9,20 €
Materiālu komplekts Nr. 1116243
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Uzņēmējdarbības vadība”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/101108

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties